at the same time elsewhere...
« previous entry | next entry »
Jul. 17., 2011 | 11:22 pm
man besī iestādījumi un to apmeklējošā publika, kas liek man justies mazam, melnam, lētam un nabadzīgam. ja kādā vietā ir pilns ar cilvēkiem, kas liek tev justies mazvērtīgam un/vai augstprātīgi skatās uz tevi no augšas, man tur (loģiski) nepatīk, tieši tik vienkārši. "yadda yadda nu bet kā, tas viss tač ir tikai tavā uztverē, tev taču pašam tikai tā liekas utt..." ĒD PENI, nedirs man par manu fucking uztveri.
nu un ka tie cilvēki, ka tie cilvēki iespējams ir mācījušies labākās skolās, tur sevi pie labākas veselības, biežāk sporto, ģērbjās labāk, izklaidējas trakāk vai strādā krutāk - es tajā brīdī nevēlos būt tāds kā viņi. es gribu tik no viņiem prom, pamest to vietu atstājot aiz sevis pelnus, lauskas un vispārēju iznīcību. man nepatīk ka man atgādina par to cik esmu sūdīgs salīdzinājumā ar citiem - nevienam nepatīk tikt salīdzinātam ar kādu kurš ir labāks, bet tajā brīdī tu neko citu nevari izdarīt, kā tikai pretoties niknumam, kas kā milzīgu ēnu metot aptumšo prātu tā, ka smadzenes tirpst.
tu tveries pie katras izdevības pierādīt sev, ka kaut kādā veidā tomēr esi cienīgs tur būt, atrasties starp tiem iedomīgajiem tosseriem, bet procesā tikai aizvien vairāk atklāj to, ka tu tiešām esi maziņš un melns, tev nav ar ko lepoties, vienīgais ko tu vari, ir priecāties, ka ir vēl mazāki un vēl melnāki cilvēki par tevi, kuru klātbūtnē tu esi tikpat iedomīgs, kā tie gucci tītie pidari, kurus tu nīsti tajā brīdī. protams beigās tu sev iestāsti, ka ne jau nauda taisa cilvēku, ka gan jau ka viņi ar visu savu dārgo izglītību ir stulbi un ka droši vien audzināti kā āshōli un tamlīdzīgas muļķības, bet tu tāpat visu atlikušo dienu jutīsies kā mēsls.
nu un ka tie cilvēki, ka tie cilvēki iespējams ir mācījušies labākās skolās, tur sevi pie labākas veselības, biežāk sporto, ģērbjās labāk, izklaidējas trakāk vai strādā krutāk - es tajā brīdī nevēlos būt tāds kā viņi. es gribu tik no viņiem prom, pamest to vietu atstājot aiz sevis pelnus, lauskas un vispārēju iznīcību. man nepatīk ka man atgādina par to cik esmu sūdīgs salīdzinājumā ar citiem - nevienam nepatīk tikt salīdzinātam ar kādu kurš ir labāks, bet tajā brīdī tu neko citu nevari izdarīt, kā tikai pretoties niknumam, kas kā milzīgu ēnu metot aptumšo prātu tā, ka smadzenes tirpst.
tu tveries pie katras izdevības pierādīt sev, ka kaut kādā veidā tomēr esi cienīgs tur būt, atrasties starp tiem iedomīgajiem tosseriem, bet procesā tikai aizvien vairāk atklāj to, ka tu tiešām esi maziņš un melns, tev nav ar ko lepoties, vienīgais ko tu vari, ir priecāties, ka ir vēl mazāki un vēl melnāki cilvēki par tevi, kuru klātbūtnē tu esi tikpat iedomīgs, kā tie gucci tītie pidari, kurus tu nīsti tajā brīdī. protams beigās tu sev iestāsti, ka ne jau nauda taisa cilvēku, ka gan jau ka viņi ar visu savu dārgo izglītību ir stulbi un ka droši vien audzināti kā āshōli un tamlīdzīgas muļķības, bet tu tāpat visu atlikušo dienu jutīsies kā mēsls.