Man liekas, ka es drīz pārvērtīšos par vecu birkenstoku lēdiju. Nu, uz operu šodien, saproties. Ko lai velk, nu, ko lai velk? Jā, patiešām, ko lai velk. D nesaprata, kāpēc uz operu kaut kā citādāk jāģērbjas, es arī lāgā paskaidrot nemācēju, bet nu paliku pie tā, ka man pašai gribas. Kaut ko, kas nav maika, džinsi un kedas vai šļūcenes.
Atradu garus svārkus, ko es Kiprā turku daļā pirku. tjipa vairāk tā kā vēderdančiem, ne valkāšanai paredzēti, ap gurniem spiež, ap vēderu gan ok. Viņi gan nebija jāmeklē, viņi man sen bija, bet sen jau arī vairs nederēja. Uzlaikoju – un – oh wow – der! Ok. Tālāk, uzlaikoju maiciņu, kas arī labu laiku nederēja, bet agrāk bija mazliet par lielu. Oh wow, der, un spiež tikai bikiņ, un arī tikai tik daudz, ka man pupu ir divreiz vairāk nekā bija agrāk. Bet vēl pagaišvasar nemaz uzstīvēt nekādi nevarēja. Izvilku staipīgu DG džemperīti, kas kanāžos lielā sale pirkts, kas man derēja, kad es biju ūbertieva, bet pirms gada rokas iekšā dabūt nemaz nevarēju. Oh wow, apžmiegts, bet der un izskatās ok.
Un te sākās birkenstoku lēdijas daļa. Tā kā man soma ir pod ļeoparda, izdomāju, ka jāvelk špiļkas pod ļeoparda, apsienamas ap potīti, ar metāla nagliņpapēdi. Uzvilku, aizgāju līdz balkonam un novilku. Phe. Nu kur tik neērti apavi rodas. Uzvilku citas špiļkas. Kas es, cirka māksliniece kaut kāda, kam uz ķekatām jāstaigā? Phe. Izvilku rieker šļūcenes. Mīkstiņas un labiņas, bet akdies, cik nesmukas.
Visam pa vidu salaikoju drēbes, kas man no vecajām drēbēm mājās bija palikušas. Džinsus, kas man tievai bija daudz par lielu. Bikses, kas derēja, kad biju tikai mazliet resnēt sākusi. Kruta. Ja viss tā turpināsies, man drīz būs, ko vilkt. Un bikses, kas tika ieviestas pusrešņa sākumā, der lieliski.
