Esmu jau vairākkārt sevi pieķēris pie tā, ka kādā jautrā kompānijā pasaku joku, un neviens nesmejas. Varbūt, nesadzird? Vai arī smejas, bet ne par manu joku. Vai arī iesmejas mazliet par manu joku, bet ne pietiekami. Un tad es ATKĀRTOJU JOKU VĒLREIZ. Tas ir drausmīgi, man ir tāds kauns pat atcerēties par to. Vai tas ir vecums? Dakter, es drīz miršu?

Gribēju sakārtot māju. Izrādījās, tas ir full-time job.

drīz būs klāt vasara un autokabrioletu laiks

vienmēr interesanti, a kā kabrioleti parkojas
zem brīvām debesīm - lietus var sākties
zem koka - vārnas piekakās salonu

taču atrodas cilvēki, kas grib braukāt kā floridā vai kalifornijā

No reklāmām: “ Dāvana, ko mamma patiešām vēlas. Izrādiet mīlestību ar Ceramic Apricot šajā Mātes dienā.”

Pirms 20 gadiem: http://klab.lv/~watt/2005/04/30/

Pirms divdesmit gadiem es rakstīju: "man šķiet, ka nepieciešams atpūsties - tāda mietpilsoniska, pieauguša cilvēka sajūta, kuru laikam būšu noskatījies kaut kur, kādā latviešu filmā vai dziesmā, lai gan labi zinu, ka nevajag man atpūsties un neatpūtīšos jau arī, taču tā sajūta nomāc
un ko tas vispār nozīmē - atpūsties? neko nedarīt? es jau arī tāpat neko nedaru"

Nekas nav mainījies.

Beidzot saņēmos šeit pajautāt... kas notika ar cibiņu Darkans?

Kas mani besī šodien feisbukā: Hanza Perons eksaltētās balsīs erotiski elsojošās reklāmas Jimi Tenor koncertam
Karma Socks reklāmas zeķēm par 18 eiro gabalā ("un tad tu vari noķert to sajūtu...")
Gundegas Repšes mūždien apsaitētā galva

not all men
https://edition.cnn.com/interactive/2026/03/world/expose-rape-assault-online-vis-intl/index.html

Izdomāju izmantot cibu, lai piefiksētu katru dienu, ko esmu jaunu vai pirmoreiz izdarījis. Šodien pirmoreiz mūžā biju iekšā Melngalvju namā.