Riebīgais Latvijas laiks atkal izjauc manu jūrābraukšanu. Jau kuro reizi pārliecinos, ka jēdzīgāk ir klausīties vecāsmātes laika paredzējumus, ņemot vērā visādas skaņas, smakas, vēja virzienus, mākoņu apveidus u.tt., nekā to dienaszagļu meteorologu pļāpās (kas droši vien tāpat ir pamatotas uz mazāk jēdzīgiem novērojumiem).
Njā.. tāpēc tagad vien atliek skatīties svešās zemūdensbildēs.

( ... )

Turpinot par bērniem.
Noskatījos Rosemary's Baby. vispār nav brīnums, ka Polaņski turēja aizdomās, tā filma tiešām ir aizdomīga. Bet Rozmarijas apskaužamā gardrobe! Un kā jau reiz rakstīja dārgā Romāna tautietis Staņislavs Ježi Ļecs: "Sātans neguļ. Ar kuru katru."

Tagad, kad es esmu brīva no piespiedu maniakiem varu atsākt to, ko tik dedzīgi kritizēju savā bak-darbā, proti, maniaku publiskošanu apkārtējo izklaidei. Es, protams, esmu labāka par tiem citiem, jo daru to savai izklaidei. Turklāt pavisam altruistiski un bez nekādas labuma gūšanas, ko gan nevarētu teikt par P. Vronska kungu, kurš droši vien ir piestūķējis pilnas kabatas pateicoties saviem "dižpārdokļiem".
Turklāt šajā laikā ir tik patīkami dzirdēt, ka kādam iet (gāja / ies) sliktāk par mums.

Tātad šodien parunāsim par Čārlija ēņģeļiem. Ne gluži par Kameronu Diazu, Lūsiju Liu un Drū Berimoru, bet gan par Suzanu Atkinsu, Patrīciju Krenvinklu un Lesliju van Hautenu.

( Kas var būt labāks par slepkavniecisku hipiju bariņu )

Uz pirkstiem var saskaitīt, cik krievu filmas esmu redzējusi - veselas divas!
Trešā - Морфий
Bulgakovs, protams, forš un tā, bet tā nemitīgā duršanās! Brrrr... Trīs reizes drīkst minēt kādi man sapņi šonakt rādīsies.

p.s. jāatrod muzīka no šamās, dikti lipīgs valsis tur visu laiku skanēja.

"Grūti ir par divsimt rubļiem visu mūžu klejot provincē par guvernanti; bet es zinu arī, ka mana māsa drīzāk ies strādāt kā neģeris pie plantatora vai kā latvietis pie Baltijas vācieša nekā apgānīs savu dvēseli un savas tikumiskās jūtas, saistīdamās uz visu mūžu ar cilvēku, kuru viņa neciena un ar kuru viņai nav ko darīt, - tikai sava personīgā labuma dēļ vien!"

Jel! Dostojevskis arī ir metaforu meistars :D
Un man pavisam noteikti patīk vārdu savienojums "tikumiskās jūtas", nez kā tas skan krieviski.

Par spīti manai neticībai, tā vieta tik tiešām reiz ir bijusi pabeigta un darba kārtībā

( Pat izdevās atrast vienu bildi )

Bilde chimerai:

(man jau no bildes vien sāk mugura sāpēt)

Kā rādās divus mēnešus esmu dzīvojusi bez maniaku atrādīšanas plašākai sabiedrībai. Tāpēc uzreiz divas dāmas.

( Ilse Koch un Irma Grese )

Ja mani iepriecināja Lombrozo paņēmiens, sieviešu kārtas slepkavas atpazīstot pēc dzimumzīmju kombinācijas un matu krāsas, kā arī "tās smukās un stulbās ir īstas sievietes, bet tās nesmukās un gudrās ir potenciālas noziedznieces", tad Freida kunga teorija mani noveda fizioloģiskā afekta stāvoklī.

( Freids saka... )

šodienas sajūta

( Par sievu zagšanu )

Pusi dienas pētu David Chauvin purvu (un ne tikai) bildes. Un viņš ir ņēmis un iemūžinājis ( manu sapņu māju )

Mani fascinē mana spēja novilcināt filmu skatīšanos līdz piemērotākam brīdim, beigu beigās noskatoties pavisam nepiemērotā brīdī.
Un tagad es Det sjunde inseglet atcerēšos kā "nāve ar zāģi" un "mēra slimnieks, kurš mira piecas minūtes, streipuļojot un klaigājot "es mirstu, es mirstu!""

Bet pati ideja - par šaha spēlēšanu ar nāvi, bija ļoti jauka. Jāsaņemas kādreiz iemācīties to nolāpīto spēli (jo nāve jau laikam duraku nespēlē).

( turpinot iesākto šarlatānu tēmu )

Absolūts miers (kvadrātā) Michael Levin

Vietējā avīzē atradu burvīgu lapiņu, kas vēsta "Informācija iedzīvotājiem par rīcību un veicamajiem aizsardzības pasākumiem rūpnieciskās avārijas gadījumā SIA "Olaines ķīmiskā rūpnīca "BIOLARS"" teritorijā"

Tāda sajūta it kā es dzīvotu Latvijas Припять anologā.

p.s. vismaz prieks, ka es dzīvoju sestajā stāvā, tas nozīmē, ka nohlorēsies vispirms apakšējie kaimiņi.

Pati pirmā dziesma ko spēju atcerēties

Beidzot iegādāju sev ārstniecības augu grāmatu. Jāpaplašina apvārsnis, vismaz ārpus ierastās senču zāļzinības.
Iegādāju šādu:

Pirmkārt, ļoti sapriecājos par to, ka tas nav nekāds tulkojums, tāpēc izslēdz iespēju, ka tur atradīsies čupu čupām augu, kurus mūsu platuma grādos var atrast labākajā gadījumā tikai puķuveikalos un visādās Maksimās.* Otrkārt, autores ir farmācijas doktores, kas savukārt nozīmē, ka nebūs nekādu šarlatānismu un norādes ievākt, teiksim, baltās nātrītes, pilnmēnes naktī vispirms izskrienot caur pilsētu plikai, vai kaut kā tā.
Un, treškārt, uz vāka ir vaivariņš. Un vispār tur ir daudz visādu "progresīvo" augu kuriem citas zāļutantes iesaka iet ar līkumu. Protams, atsauces, ka cita starpā no baldriāniem, vaivariņiem, salvijas un vīgriezes var ķert kaifu, nav. Bet viņas ir iekļāvušas strutenes kaut kādu tur iekšķīgi dzeramo novārījumu, lūk tas ir progresīvi!
vienīgais, kas mani kaitina ir augu nosaukumi, kurš raspodiņu sauc par raskrēsliņu? Un kāpēc čūskupuķe ir nosaukta par uguns puķi, un kopš kura laika ceļmallapu sauc par ceļteku?


* Savukārt tur pat pretējā plauktā bija izlikta kaut kāda tulkota zirgugrāmata, kura skaidrā latviešu valodā paziņoja, ka izplatītākā šķirne ir kvarterhorsi, lai gan kādā no mūsmāju audzētavām meklēt kvarterhorsu būtu tikpat veiksmīgi kā pasūtīt liellopu gaļas kotletes pie krišnām.