Jā, blakusdobuma iekaisums ir tieši tas, kā man vēl pietrūka pilnai laimei. Kašķīgums un ļaunums sit augstu vilni - ceru, ka visi reiz pamodīsies miruši (tieši tā visi - sākot ar slinkām medmāsiņām un beidzot ar izklaidīgiem pasniedzējiem).

Cenšos saglabāt nervus, skatoties vecas filmas:
The Hunger 1983 Ja Bovijs zeķubiksēs (Labirintā) ir kruta, tad Bovijs kā vampīrs ir vēl kurtāk žēl tik, ka tik ātri atstiepjas, bet filma skaisti nofilmēta, tā vien gribējās visu laiku pauzēt un skrīnšotot un beigu galā piekārt jaunus aizkarus, kas vējā skaisti plīvotu.
Amadeus 1984 Saljeri ("everybody liked me... I liked myself..") ir vienkārši kruts un Mocarta neirotiskie smiekliņi ir mazāk kruti, bet tomēr kruti.

Krutākais mīlīšu (un vispār dzīvnieku) fotogrāfs

Un vēl par dzīvbutnēm runājot, jau otro dienu novēroju jūras kraukli uz viena no vecā dzelzceļa tilta balstiem, tāds lidojošs pingvīns.

Mīlestība no pirmā acu skatiena!
Un tagad skrāpēju sienas un kaucu, jo nav naudas! Es tādu gribu jau no dziļas dziļas bērnības, kad Dafnei no Scooby Doo tāda bija! Snif, un man izskatītos tik labi!

Atkal jādalās leimē! Visu nedēļu nēsāju līdzi plejierī, un laikam nēsāšu vēl vienu nedēļu
Кино labākais albums:

Un viss par mani! No "Время есть, а денег нет, И в гости некуда пойти." līdz "Мне, наверно, с утра нужно было пойти к врачу, А теперь электричка везет меня туда, куда я не хочу." (jo, rau, man tiešām vajadzētu beidzot aiziet pie ārsta izpotēties pret visām tām zarazām), par "Каждое утро снова жизнь свою начинаю И ни черта ни в чём не понимаю." vispār nav vērts runāt!
Kaut kā visu laiku bija nācies saskarties ar vēlīnajiem Coja hītiem, kas ir manāmi agresīvāki (tur visādas baisās pārmaiņas, asinis, nāves un kari). Bet šitas jaukais traļi vaļi skanējums!

O, Šitas.

Iespējams, ka es šodien nobraucu balodi :/
Tāpēc lai nedomātu par to, kā es degšu elles liesmās, slīcinu bēdas mūzikā.

2009. gada sākuma / vidus prieks mūzikā:
- Rome ir uzražots pusotrs albums - promo-albums To Die Among Strangers ar divām jaunām un divām izrediģētām vecām dziesmām un Flowers From Exile. Kaut ko krutāku par Brainwashed speciālistiem diez vai ir iespējams pateikt, bet mani vēl pēc piektās noklausīšanās reizes šokē tā spāniskā ģitāra, piemēram, The Secret Sons Of Europe (kā vispār ir iespējams tik ātri pirkstus pa stīgām pārvietot?! skaudība, skaudība, skaudība!), kas tik ļoti atšķiras no klasiskās Rome, un jo tālāk jo trakāk - ir arī klavieres, visādas perkusijas un vijole! Ja agrāk diezgan stipri vilka uz martial industrial, tad tagad jau ir bezmaz vai tīrs neofolk, lai gan paliek jau tur tās novirzes tā pat. Vienīgais mīnuss ir tas, ka brīžiem skaistais fons notušē vēl skaistāko balsi.
- Ianva arī ir izcēlusies ar jaunu albūmu Italia: Ultimo Atto, kuru šobrīd pa aplinkus ceļiem var dabūt tikai no rapidshare. Man jau patīk tas ķipa cabaret, ko viņi taisa, bet augstāk par savu dibenu neuzlekt, un diez vai viņi kādreiz pārsitīs Disobbedisco! Jā, un es vēl jo projām mīlu itāļus
- Trešais prieks ir diezgan veca kompilācija A Tribute To Scott Walker - Angel Of Ashes, kuru es medīju ļoti, ļoti ilgi, galvenokārt jau šīs dzismas dēļ (kas kompilācijā, protams, ir divsimt piecas reizes labākā kvalitātē). Bet kā izrādās tajā kompilācijā ir vēl daudz interesantu gabalu un izpildītāju, piemēram, labi pazīstamais Matt Howden ar savu variāciju dziesmai Amsterdam, kas izrādās ir tā pati dziesma, ko šī gada MJR dziedāja Roma Amor kā veltījumu Deividam Bovijam un vēl kādam subjektam, kura vārdu nesaklausīju, bet varu derēt, ka tas pats Skots Valkers vien bija. Tad vēl ir Sleeping Pictures, kas izklausās pēc nepieklājīgas c93 kopijas, un Sally Doherty, kuru es pavisam noteikti esmu dzirdējusi pa kādu komerciālo rādiō, jo viņa ir apveltīta tieši ar tādām balss īpašībām, kādas varētu novērtēt tur visādi Grēviņi & co. Un pats Skots Valkers man arī patīk (tieši tāpēc, ka tā ir vecu 50to gadu tantu mūzika).

p.s. jāatcerās - http://mojiegpj.blogspot.com/

Ar visu vasar'sbeigu svinēšanu aizmirsu par savu izglītību. Tā kā nupat esmu pietiekami notrulinājusies un zinātniskā literatūra ir izdalīta pa labi pa kreisi, jāķeras klāt klasikai.

Teodors Roberts Bandijs 1946 - 1989.

( Klasisks vīriešu kārtas sērijveida slepkava )

Kāda velna pēc Stars of the Lid koncerts netiek popularizēts visās malās?! Tā tak var palaist garām!

upd. tfutu šķībie linki, jāpārstāj laikam kopēt tās komandas

Noskatījos The God Who Wasn't There, tādas filmas gan ir kā sunim blusu, bet nu šitajā ir režisors ar TIK chouette bērnības traumu! Man vienmēr ir licies traģisks mans stāsts par "izkrišanu čigānam no ratpakaļas", bet šitā ir daudz labāka trauma.
Režisors mācījies kaut kādā amerikāņu kristīgajā skolā, kur bērniem ieaudzināts, ka Jēzus piedod dajebko izņemot svētā gara noliegšanu. Tāpēc viņš visu bērnību ir dzīvojis vienās bailēs par to, ka neapzināti ir noliedzis svēto garu un debesis viņam neredzēt kā savas ausis.

Turpinot par festivāliem:

( Propagandas posts )

Jauki klausīties kā organizātori no lielās skatuves lasa instrukciju kā lietot LSD... šajās dienās, kad pat salvijas tēja ir aizliegta.

Un vēlviens Wī par šito:

Tagad tikai jātiek galā ar Kingu. Pēc Dostojevska gan tas familiārais, amerikāniskais tonis man dod pa nerviem vairāk kā tās viņa izslavētās "šausmas".

Must see izstāde!

Jāvelk savs viktoriānisms no skapja laukā.

Wī sapņumāja!

Es mīlu tvnetu!
Virsraksti (tā arī salikti viens zem otra):

Rīgas 1.slimnīcā atlaidīs 570 darbiniekus
Zanders: Cilvēki ekonomisko krīzi uztver pārāk emocionāli

spam-pam-param

Iz tvneta pagrābts links

Labrīt! Bruņurupuči un kaķīša dzirnaviņas IR jāredz, kā lai savādāk tiem bērniem kaut ko iemāca? Un Kurbads ir pasaka (latviešu ekranizētajā folklorā velni vienmēr izskatās perversi, jo tie tak ir velni), bet ezītis miglā ir klasika!
Turklāt tādi gabali kā Fantadroms, kas imho ir visbaisākā multene ko man bērnībā ir nācies pieredzēt - tās LSD krāsas (sveiciens māksliniekiem) un kaķis, kas rodas savienojot lodi ar kubiku... slimi!
Un ja turpina kritiku, tad astoņi kustoņi ir perversiju kalngals, jo cūka tā pat vienkārši pārdod savus bērnus cirkam!

Jā, pavisam aizmirsu par citātu: "I am pale because I’m ill. There is something wrong with my blood. Sometimes I hear a roaring inside my head, as so the sea were calling to me."

Jel! mums ir viena kaite! Tas šausmīgais troksnis ir vienīgais pēc kā var noteikt, ka jāapēd pāris sarūsējušas naglas.
Es gan to nesauktu par "roaring of the sea", tā vairāk ir tāda pulsējoša džinkstoņa. Survival Unit ir viens (mhmmmh) skaņdarbs, running on emptiness saucās, tur ap 2:25 tieši, tieši tāda džinkstoņa sākas. Manas dzīves OST.

Dienas filma:

Beidzot kāds ir uzķēris to sižetu, kas vienkārši mētājās apkārt un tā vien uzprasījās, lai kāds to ekranizē. Stāsts, protams, ir par to pašu bēdīgi slaveno Elizabeti Batoriju. Tikai šoreiz viņa nebija atspoguļota kā homicidal maniac, bet gan kā labā nedaudz apsēstā tante, kurai grib atņemt īpašumus, jo rau Batorijiem bija vairāk zemes kā pašam karalim. Vispār tā situācija izskatās diezgan ticama un pati filma ir uzņemta diezgan gaumīgi, taču visu sabeidz divu ne pa tēmu mūku ierašānās, kuri tur izlec ar visādiem improvizētiem fotoaparātiem un citām sendienām piemērotām spiegu ierīcēm.
Bet Anna Friel ir tik līdzīga Alžbetai, ( ka šermuļi skrien pār kauliem )

Šoreiz pasaka.

Pasaka par Zilbārdi (Charles Perrault interpretācijā)

( zaķīšu un kaķīšu te nebūs )

(sarkangalvītes oriģinālversija ir vēl baismāka, bet tā ir bišķi pa citu noziedzīgu nodarījumu veidu)