Šoreiz pasaka.

Pasaka par Zilbārdi (Charles Perrault interpretācijā)


Reiz dzīvoja ārkārtīgi bagāts vīrs, kam piederēja neskaitāmas mājas gan laukos, gan pilsētā, zelts un sudrabs, viss ko vien par naudu varēja nopirkt. Bet viņam bija zila bārda, kas darīja to tik atbaidošu, ka visas sievietes to ieraudzījušas bēga.
Zilbārdim kaimiņos dzīvojošajai dižciltīgajai lēdijai bija divas skaistas meitas. Viņš gribēja vienu no tām apņemt par sievu. Neviena no meitām, protams, negribēja Zilbārdi par vīru, tāpēc sūtīja viņu viena pie otras, atsakot laulības, jo neviena no viņām nevarēja paciest domu par vīru ar zilu bārdu. Viņu bailes pastiprināja arī tas, ka Zilbārdis jau bija vairākas reizes precējies, bet visas sievas pazudušas un neviens nezināja, kas ar tām noticis.
Lai iekarotu simpātijas Zilbārdis uzaicināja abas māsas un viņu māti uz balli savā lauku mājā, ielūdzot arī viņu draugus un citus jaunus cilvēkus no tuvākās apkārtnes.
Svinības ilga visu nedēļu, un jaunākā māsa drīz sāka domāt, ka Zilbārdim bārda nemaz nav tik zila un ka viņš ir sabiedrisks un civilizēts džentlmenis, tāpēc viņa piekrita laulībām un aprecēja Zilbārdi.
Drīz pēc kāzām Zilbārdis devās apskatīt savus īpašumus un ceļojumam vajadzēja ilgt sešus mēnešus, savai jaunajai sievai viņš vēlēja izklaidēties viņa prombūtnes laikā un atdeva visas mājas atslēgas, viņš atļāva sievai atslēgt un ieiet visās istabās, izņemot istabā, ko atslēdza ar pašu mazāko atslēgu.
Pie viņas sabrauca radi un draugi, kas gribēja apsveikt ar nesen noslēgto laulību, bet bija pārāk nobijušies no Zilbārža, tāpēc ieradās tikai tad, kad viņš bija projām. Viņi gribēja apskatīt visas istabas mājā, un sieva tās arī parādīja, klausoties, kā viņi jūsmo par mēbelēm, zelta un sudraba traukiem, bagātīgi iekārtotajām istabām un citām skaistām lietām, bet pati sieva klusībā vēlējās apskatīt tikai istabu, kurā tai bija aizliegts ieiet.
Tāpēc viņa pameta viesus un devās uz istabu, kuru Zilbārdis bija aizliedzis atvērt. Viņa gāja tik ātri, ka paklupa un gandrīz lauza kaklu. Nonākusi pie durvīm, viņa brīdi domāja par to, ko Zilbārdis viņai bija teicis un cik vīlies būs, kad uzzinās, ka sieva viņu nav klausījusi, bet tomēr atvēra durvis.
Sākumā viņa neko neredzēja, jo visiem lobiem bija aizvērti slēģi, bet apradusi ar tumsu viņa ieraudzīja, ka istabas grīda ir noklāta asinīm un pie sienām ir pieķēdētas mirušas sievietes - tās visas bija sievietes, ko Zilbārdis bija aprecējis un nogalinājis vienu pēc otras.
Vināi no bailēm rokas trīcēja, tā ka no tām izkrita mazā atslēga un iekrita tieši asinīs. Attapusies viņa atslēgu pacēla, aizslēdza durvis un lūkoja atslēgu norīrīt, bet lai kā viņa berztu un mazgātu asinis nevarēja dabūt nost. Tiklīdz viņa bija nomazgājusi atslēgas vienu pusi, tā asinis atkal parādijās otrā pusē.
Zilbārdis atgriezās tajā pašā vakarā un pieprasīja sievai atdot atslēgas. Sieva centās novilcināt laiku un neatdot atslēgas, līdz beidot aizbildinājumus vairs nebija iespējams atrast un viņa atdeva atslēgas Zilbārdim. Zilbārdis, protams, uzreiz saprata, ka viņa bijusi istabā, ko atslēdza ar vismazāko atslēgu, jo atslēga bija ar asinīm notraipīta.
Zilbārdis sadusmojās un teica: "Es zinu kur tu esi bijusi un tu nokļūsi tur atkal, lai ieņemtu savu vietu starp lēdijām, ko tur redzēji!"
Sieva krita pie viņa kājām un zvērēja, ka vairs nekad nebūs nepaklausīga, bet Zilbārdim sirds bija cietāka par akmeni un viņš atteicās viņu uzklausīt, un deva vien pusi no stundas ceturkšņa, lai viņa noskaitītu lūgšanas.
Palikusi viena viņa pasauca savu māsu, lika viņai uzkāpt augstākajā tornī un skatīties vai tālumā nav redzami viņas brāļi, kas tieši todien bija solījuši ierasties.
Kad māsa uzkāpa tornī, sieva jautāja: "Vai tu redzi kādu nākam?"
Bet māsa atbildēja: "Nē, es redzu tikai sauli un zaļu zāli."
Viņa vairākas reizes saņēma šādu atbildi, bet Zilbārdis saniknots sauca sievu tik skaļi, ka nodrebēja visa māja.
"Vai tu redzi kādu nākam?" viņa prasīja pēdējo reizi.
"Es redzu divus jātniekus, bet viņi vēl jo projām ir tālu," atbildēja māsa.
Viņa nopriecājās, ka tie ir viņas brāļi, kas ieradušies viņi izglābt, bet Zilbārdis tajā brīdī izgāza durvis un ielauzās sievas istabā. Viņa vēlreiz centās pārliecināt Zilbārdi, lai nenogalina to, bet zilbārdis tikai attieca, ka viņai jāmirst. Un kad viņš bija jau pacēlis zobenu, lai nogalinātu sievu, ieradās viņas divi brāļi - viens dragūns, bet otrs - musketieris un nogalināja Zilbārdi.
Sieva mantoja visu Zilbārža naudu un īpašumus, viņa izmantoja daļu no mantojuma, lai izprecinātu savu māsu vīram, kas viņu jau sen mīlējis, otru daļu no mantojuma viņa izdeva, lai nopirktu brāļiem kapteiņa pakāpi, bet trešo, lai pati aprecētos vēlreiz.


(sarkangalvītes oriģinālversija ir vēl baismāka, bet tā ir bišķi pa citu noziedzīgu nodarījumu veidu)