Ja ceļas agri no rīta, tad daudz ko var paspēt, piemēram, aiziet uz treniņu, nomocīties, padzert tēju, paklačoties, izkrāmēt 2,5 tonnas siena no ļoti lielas mašīnas, iedzert vēl tēju, vēl paklačoties, pārvilkties mājās, ieiet vannā, sakārtot visu dzīvokli (ieskaitot ārkārtīgi ļauno virtuvi), nomainīt akvārija dizainu.
Un pulkstens vēl ir tikai pieci, lai gan man liekas, ka diži daudz ko vairāk es nepaspēšu viss atkarīgs no tā, kurai literatūrai es pieķeršos - fikšenam vai milzīgajam kopēto papīru kalnam.
Bet tā pat milzīgs gandarījums par dienu un faktu, ka ir nolemts maijā mani sūtīt sestdienas trimdā uz Baldoni, vienīgā "nelielā" problēma - es neciešu konkūru, konkūristus (jo sevišķi "čaiņikus") un visu, kas saistīts ar to sporta veidu. Fuipē!

Bet kad es izaugšu liela...

Vakar Impērijas kundze izdomāja, ka par mēneša ilgu prombūtni man jāsaņem sods - izsmērēšana pa manēžas sienu / griestiem / grīdu, kas protams nesanāca (jo man ir kājas un es nebaidos tās pielietot), zābakiem purngali gan nodauzīti.
Šodiena savukārt nāca ar vārda tiešajā nozīmē sāpīgu atklāsmi, ka savienojums pilates - treniņš - pilates nav īpaši draudzīgs maniem muskuļiem. Kā arī tapa mana neatkārtojami-lieliski-ideālā lazanja (ja neskaita to kulinārijā vēl jo projām esmu ambīlis).

Sensenos laikos, aiz trejdeviņiem laukiem un trejdeviņiem grāvjiem, es otrajos ziemassvētkos mēdzu doties pārgājienā - lielā barā, kaut kur Tīreļpurva biezokņos, ar klaigām, apmaldīšanos un medību vējasuni, Бубенец Радость, stirnu trenkāšanai. Un vakarā mani veda mājās spilgti zilās krievu kamanās, Orlando pie sakām parasti piesēja lielos čigānzvārguļus un visu ceļu bija džigi-džigi-zvārguļi-skan, un ja samiedza acis tā, ka viss sāk migloties un dubultieties, parastais vienjūgs pārvērtās par īstu русская тройка iejūgu. Un kņazisma izjūtai pietrūka vien pūkaina roku sildītāja un zvērādu flaneļa segas vietā.

Mans mīļākais dzimtā miesta dārzu kooperatīvs.

Un zem grīdas pie Impērijas bokša ir iemitinājies mazs kaķītis, tāds klasiski pēlēk-meln-strīpains, ārkārtīgi mīlīgs un draudzīgs. Skraidīja man pakaļ un tinās pa kājām īpaši nešķirojot vai tās manējās vai Impērijas, beigu beigās Impērija ņēma un uzlāčoja šim uz priekšķepiņas, par laimi bez paliekošām sekām.
Nebūtu man mājās greizsirdīga kaķene ņemtu sev līdzi uz mājām.

Slava franču lielmeistariem, kas izdomāja, ka TO var darīt arī iekštelpās.
Vairs nekādu biezo cimdu un tuntuļošanās!

Ufff, jūtos kā caur gaļasmašīnu izlaista.
Es vairs nekad, nekad tik ilgi nedzīvošu bez treniņiem. Vismaz kamēr tikšu pie kāda uzvedīgāka zvēra. Sirmīt's mans ir aizvests uz Vaivariem (vispār jau otrais reiterapeits manā kontā), un tagad man nākas cīnīties ar Impērijas madāmu, kas ir tāda kā ciltsmāte ar atiecīgajām iekšām (kašķīga, niķīga, spītīga), vienīgie zvēri, kam ar viņu nav kaut kādas radniecības saites ir civilvīrs, Lietuvā dzimis latvietis vārdā Vudstokas, un viņa jaunībstrakumā sastrādātais dēls ar tik baismu vārdu, ka es pat nezinu kā to pareizi uzrakstīt.
Bet tā līīīīīdojām, angļu asinis tomēr, aš vecos labos laikus atcerējos :/

Tagad jāizdomā vai es gribu vai negribu to kora koncertu.

Kamēr tautieši sajūsmā lauž krēslus par Šķerbatiha bronzu, es trīcošām rokām refresh(oju) Equestrian - Dressage Individual Grand Prix Freestyle Intermediate Results lapu un gānu visus online spēļu pārraidītājus, jo veiksmīgai skatīšanai dzīvajā ir vajadzīgs kaut kāds Internet Explorer vai jāatrodas ASV teritorijā.

Ankiju ziepēs!
Symphonie für Satchmo būt!

Viss būtu vizuāli baudāmi, civilizēti un gandrīz kā īstam le Derssage duetam, ja mūsu sakoptie lēkši nepārvērstos par bešeniem apvidus auļiem (lai gan - nesūdzos - man jau patīk).

Šodien tikai prasījās pēc skābekļa balona uz ritentiņiem (tāda kā misteram Reinsam), jo gaisa ārā nav pilnīgi nemaz, ieelpoju kaut ko, bet tas pavisam noteikti nebija gaiss, tāpēc cīnījos ar aizdusu katras piecas minūtes.

Bet nu uzsitu sev uz pleca, varbūt tomēr sanāks arī olimpiskās spēles, kaut kur ap 2016. gadu vai vēlāk. Taču tas jau ir sasniegums, iepriekš pareģoju tikai un vienīgi paraolimpiskās spēles.

Treniņā gandrīz noģību no zirga. Man ir paveicies, ka es tik labi pazīstu to sajūtu. Tāds tukšums galvā un iestājas klusums, vienīgi little black angels lidinās apkārt... un viens pašnāvnioecisks stārķis...

Karstuuuumssss

Cilvēku fantāzijai nav robežu.
Vouales.
Vēl kādu patskani pa vidu vajadzēja, tad izrunāt būtu pilnīgi neiespējami.
Skaists kā bilde, bet jauns un dumš.
Tā pat kā es. Pagaidām

Reizēm uznāk kaut kādas māņticības lēkmes.
Tagad kādu laiku staigāšu tik tramīga, it kā kuru katru brīdi man ķieģelis uz galvas varētu uzkrist. Jo sapnī redzēju mīlīti. It kā jau viss D didks pilns ar viņa bildēm un varbūt manas smadzenes ko aizķērušas, bet kur tas laiks kā tās bilžu mapes neesmu pārcilājusi.
Visas reizes, kad esmu redzējusi viņu sapņos ir bijuši nenoliedzami brīdinājumi par to, ka tuvojas lielāki vai mazāki "sūdi".

Vispār sižets bija diezgan klasisks brīdinošajiem sapņiem. Vecās ganības visi 40 ha nomīdīti dubļos, izģinduši, badā nomērdēti zvēriņi, un manas acis automātiski barā atrada pazīstamo balto rombiņu uz pieres. Un, kā tas ir bijis pēdējos līdzīgajos sapņos, telapātiski tika izteikts lūgums atbīvot. Ko arī centos izdarīt, līdz man uzbruka vājprātīga paskata mīlīša tagadējās saimnieces draudzene, no kuras es bēgu līdz mežam pie apraktās izgāztuves, un sapratusi, ka nekur aizbēgt nevaru ielecu Tartarā (jā, tajā pašā slavenajā grieķu Tartarā, kurā Zevs iegrūda Kronu), ļoti dīvaina sajūta peldēt tādā lielā tumsas blāķī un skaidri apzināties, ka tas ir tas briesmīgais Tartars. Un tad no savas mūžīgās tumsas es redzēju, ka ap ganībām ir savākušies daudzi jo daudzi cilvēki, bet pašas ganības applūdušas un mīlīt's peld uz to pusi kur tagad ir akumulatoru rūpnīca.

Ne velti šādus laikapstākļus sauc par zirgu laiku.

Šādā laikā vislabāk savu sāpi izlikt ātrā aulī un pilnīgā muskuļu pagurumā.
(Ko arī izdarīju un tagad mokos ar trīcošām rokām un skumju smaidu)

i tematiskā dziesma atkal neliek mieru

Kā es varēju ar to mazo gadījuma laimīti izdzīvot visus šos mēnešus?!

Esmu pārgurusi, saņurcīta, noputējusi ar baltām spalvām (pavasaris tak!)

Bet tik nežēlīgi apmierināta ar sevi!
Es mocījos, čīkstēju un gaudos!
Bet man pieleca!

Un mēs varam!
(Kā Vaira teica)
Mēs esam stipri!
Mēs esam lieli!
Mēs esam latvieši (ar zināmu vācu asiņu piejaukumu)!
Mēs esam arī blondi!
Un jauni!
(jei bogu mēs tiešām esam līdzīgi! Tikai tagad piefiksēju! xD)

Laimes aura ap mani ir tik blīva, ka to var pat sataustīt (tā kā, ja kāds grib aptaustīt laimi - laipni lūdzu)!

Lai gan īpaši priecāties man nevajadzētu - jau šobrīd es uz datorkrēsla tupu, jo apsēsties nevaru (par rītdienu nemaz domāt negribu :/), turklāt nokritizēja mani no pirkstu galiem līdz papēžiem.

Nez kāpēc man vienmēr ir tieksme izvēlēties to grūtāko, dārgāko un ekskluzīvāko ceļu!

Varbūt, ka ideja par evolūcijai pretēju procesu (hmmm deevolūciju?) nav nemaz tik absurda.
Man piemēram vajadzēja pus gadu, lai saprastu, ka četrstūrveida caurumu nevar aizbāzt ar trijstūri.

Lai nu kā tagad man atkal ir mīlīši - divi mīlīši un viena mīlīte, ko gan labāk būtu saukt par nemīlīti, jo pārāk dzīvas man ir saglabājušās atmiņas no tās jaukās pavasara dienas, kad pār lielajām ganībām bēgu no viņas, tā it kā man pakaļ dzītos nāve (konkrētāk - ļoti sāpīga nāve).

Jāgatavojas - sestdien man sāpēs visas maliņas.

Atrāpoju mājās.
Divas dienas aristokrātiskas izklaides mani ir novedušas lidz kliņķim. Muskuļi sāāāp, šķiet, ka nav tāda muskuļa kas nesāpētu (ja nu vienīgi sirds pagaidām nē), kamēr vēl kustējos tikmēr viss bija labi, bet pagulēju vannā un pēc kāda laika atklāju, ka augšā vairs netieku.
Un ja man vēl kādreiz prasīs vai es negribu aiziet uz Ziemassvētku kauju muzeju, es noteikti teikšu nē, vismaz ja piedāvātais laiks būs no divpadsmitiem lidz trijiem dienā, kad no saules nevar noslēpties pat mežā. Jāizsaka pateicība jaukajam onkulim, kas pacienāja ar bērzu sulām, savādāk es noteikti būtu nosprāgusi atpakaļceļā.
Viens no retajiem gaismas stariem dzīves tumsā - zvaigžņu lietus + rūsa virs Kalnciema (fonā). Kaut ko TĀDU es vēl nebiju redzējusi ^_^. Lidz pustrijiem nogulējām zālītē uz segas, runājot par visādiem sviestiem, ik pa brīdim pārtraucot stāstījumu ar kādu izsaucienu un blakus sakrājot pamatīgu kaudzīti nosistu odu.

Man jau likās, ka kaut kas nav īsti...
Šodien taču ir 25!
Tieši pieci gadi! Dīvainas izolācijas, ambīciju... vēl viskautkā tāda ko es agrāk nemaz arī nezināju.
Torez bija pārliecība, ka tā nēsmu es (atceros, ka tā atziņa nāca mežā staigājot pa kara laika dzelzcļa uzbērumu ar kodēto nosaukumu "bānītis", ironiski, ka tagad tur ir palicis tikai uzbērums izārdīta lauka vidū) un es pieķēros tam, kas man likās vissenākais manī - tai taču vajadzēja būt man.
Aplauzos!
Nācās visu pārdomāt, tikai vairs ne tik poētiskos apstākļos. Skatījos, kā cilvēkiem gāž iekšā duļķaini dzeltenus un aveņsarkanus (tā laikam ķīmijas skolotāja to krāsu nolamāja) šķidrumus un pārvērš cilvēka organismu par savdabīgu veļasmašīnu - mazgāt, skalot, mazgāt, skalot... Pirmo nedēļu es turējos - spītīga maita kā nekā. Bet katram bērnam pienāk laiks, kad viņš vairs necenšās sevi tieši vai netieši iznīcināt, it sevišķi ja tiek dots uzskatāms ieskats tajā, kas, nevis varētu notikt, bet notiks.
Nelieli pārkārtojumi un dzīvojam tālāk.
Tā tad tā nebiju es...
Bet mainīties atkal par 360 grādiem, nebija manos plānos, tikai samazināt slodzi, ar savu labo dabu (tāda man arī mēdz būt retu reizi) izpelnīties cieņu un uzticību, ambīcijas savukārt neļāva nevienam kāpt man uz galvas.
Galu galā cilvēks nekad nav viņš pats.
Mainīties ir tikai normāli.
Kaut vai tikai tāpēc, lai sašūpotu to pārlieku augsto beņķi, uz kura sēž visi tie, kas mūždien saka "es tevi pazīstu kā raibu suni".
Bet mani jau sen māca vēlēšanās tur atgriezties, tikai pēdējo reizi paskatīties.
Cik nu gudri tas bija nezinu, it kā tomēr vēl slimoju. Savācu riteni no garāžas un aizbraucu paskatīties, pa ceļam paspēju salīt un izžūt vējā. Apkārtne protams ir mainījusies, aizaugusi, jauna rūpnīca un vēl tas nesenais tracis ap farmu izgāztuvi un rezultātā izsvilušo mežu... Bet visas atmiņas tur ir! Saglabātas un jauki iekonservētas, dažādos laikos.
Mežs malumednieku laikā... asiņains... un pēkšņā nonākšana melnu džipu ielenkumā... bēgšana...
Aizskrienošā Mirga... mans 3 km garais ceļš atpakaļ uz mājām...
Lauki... zāle... enerģijas aprites apzināšanās...
Lauki ziemā, saules stari uz visām pusēm šīstošajā sniegā...
Karaļa loks un kaimiņu dārzā pazaudētās bultas...
Alekseja dīvainā mašīna ar vēl dīvainākajām lietām iekšā... un vācu šlāgermūzika...
Mīlīt's nogāzies uz ledus, nevar tikt augšā... nemaz necenšas... panika...
Īsta uzbeku plova ēšana... smiekli... daudz smieklu...
Vai pagātne vēl pastāv paralēlās dimensijās, vai kā nu metafiziķi to sauc.
Tam visam taču tur IR jābūt! Nevar tā vienkārši pazust!

Nihiliste es uzšauj Jaukajai man pa pakausi.
Pēdējā laikā esmu tik sentimentāla un ņarkstīga, ka riebst.

Šodien visu dienu laimīga!
Tikai asteskauls nežēlīgi sāp.
Jābrauc bija no Rīgas, atkal pārāk nočammājos. Šausmīgi man nepatīk pa to lauku ceļu iet no Kalnciema puses. Visādi dīvaiņi apkārt braukā, ieskaitot to kaimiņa apkalpojošo personālu. Die's, ja man vēlreiz būs jādzird uzruna "jou tautumeita"...
Un pašā, pašā vakarā, kad saule jau bija gandrīz norietējusi un parādījusies kaut kāda minimāla migla (nez gan no kurienes, bet tur jau vispār laika apstākļi kā nekur citur) kādam īsti neatceros kuram tieši radās ideja iet uz dambi, tā pa ganu modei bez nekāda inventāra, tikai ar striķi pie apaušiem. Par brīnumu ideja tika akceptēta, lai gan ne bez iebildumiem (ka ar vienu cilvēku, kuram ir ielauzts galvaskauss pilnīgi pietiek).
Vakaros tagad ir tik forši, izņemot odus, kuru tur ir nenormāli daudz. Sienāži... man liekas, ka pirmo reizi šogad dzirdēju vismaz vakarā noteikti. Pēdējās vīgriezes zied un smaržo.
Uzrausāmies uz dambja, zāle gan tur nežēlīgi gara un no cerētā skata uz Lielupi sanāca tikai skats uz miglu. Ne velti tur pie šosejas zēmes saliktas.
Man uzreiz ienāca prātā vai gadienā ezītis miglā nesatika zirgu.
Kaut kā mēs uz tā dambja pagriezāmies, uz māju pusi noteikti (man gan bija pazudusi orientēšanās spēja), un es vēl paspēju iedomāties, ka tajā garajā zālē tak ērces noteikti dzīvojās un pavilku kājas nedaudz uz augšu tīri aiz refleksa.
Iespējams to man nevajadzēja darīt...
Ne uz tik jūtīga lopa.
Nonesāmies mēs pa uzbērumu, tad caur rapšulauka stūri, rapsis jau gandrīz gatavs, tāds čaukstīgs. Pēc brīža, kad pirmais šoks bija pāri apjēdzu, ka kompanjoni aizmugurē arī vēl dzīvi un sajūsmā spiedz (!) vajadzētu mest ar zābaku, bet zābaku nav, kājās tikai šorti.
To pašu striķi no rokām izsviedu. Sajūta ļoti baisa. Visļaunākais murgs varētu teikt
Un kā viņi miglā atrod ceļu, es piemēram saskatīju tikai zāli kādus 3 - 4 metrus uz priekšu.
Muskuļu darbība, līganas kustības, tik viegli noturēties, ka pilnīgi bail paliek, jo nevar tak būt tik viegli! Vai tad es jau nekrītu?
Nenokritu, pat nesasvēros.
Apstājāmies tikai pie mājām. Pirmais teikums - davai ejam vēlreiz!
Uzraugonkulis bija dzirdējis spiedzienus un kā parasti nāvīgi satraucies vai kād gadienā sprandu nav lauzis, bet kad par viņu sāka ierēkt, nospļāvās un noburkšķēja - nolāpītās amazones xD.

Pa dienu lasīju Platonu un pilnu parku piesmēju, grieķi laikam vienmēr ir bijuši nedaudz slimi...