Šodien visu dienu laimīga!
Tikai asteskauls nežēlīgi sāp.
Jābrauc bija no Rīgas, atkal pārāk nočammājos. Šausmīgi man nepatīk pa to lauku ceļu iet no Kalnciema puses. Visādi dīvaiņi apkārt braukā, ieskaitot to kaimiņa apkalpojošo personālu. Die's, ja man vēlreiz būs jādzird uzruna "jou tautumeita"...
Un pašā, pašā vakarā, kad saule jau bija gandrīz norietējusi un parādījusies kaut kāda minimāla migla (nez gan no kurienes, bet tur jau vispār laika apstākļi kā nekur citur) kādam īsti neatceros kuram tieši radās ideja iet uz dambi, tā pa ganu modei bez nekāda inventāra, tikai ar striķi pie apaušiem. Par brīnumu ideja tika akceptēta, lai gan ne bez iebildumiem (ka ar vienu cilvēku, kuram ir ielauzts galvaskauss pilnīgi pietiek).
Vakaros tagad ir tik forši, izņemot odus, kuru tur ir nenormāli daudz. Sienāži... man liekas, ka pirmo reizi šogad dzirdēju vismaz vakarā noteikti. Pēdējās vīgriezes zied un smaržo.
Uzrausāmies uz dambja, zāle gan tur nežēlīgi gara un no cerētā skata uz Lielupi sanāca tikai skats uz miglu. Ne velti tur pie šosejas zēmes saliktas.
Man uzreiz ienāca prātā vai gadienā ezītis miglā nesatika zirgu.
Kaut kā mēs uz tā dambja pagriezāmies, uz māju pusi noteikti (man gan bija pazudusi orientēšanās spēja), un es vēl paspēju iedomāties, ka tajā garajā zālē tak ērces noteikti dzīvojās un pavilku kājas nedaudz uz augšu tīri aiz refleksa.
Iespējams to man nevajadzēja darīt...
Ne uz tik jūtīga lopa.
Nonesāmies mēs pa uzbērumu, tad caur rapšulauka stūri, rapsis jau gandrīz gatavs, tāds čaukstīgs. Pēc brīža, kad pirmais šoks bija pāri apjēdzu, ka kompanjoni aizmugurē arī vēl dzīvi un sajūsmā spiedz (!) vajadzētu mest ar zābaku, bet zābaku nav, kājās tikai šorti.
To pašu striķi no rokām izsviedu. Sajūta ļoti baisa. Visļaunākais murgs varētu teikt
Un kā viņi miglā atrod ceļu, es piemēram saskatīju tikai zāli kādus 3 - 4 metrus uz priekšu.
Muskuļu darbība, līganas kustības, tik viegli noturēties, ka pilnīgi bail paliek, jo nevar tak būt tik viegli! Vai tad es jau nekrītu?
Nenokritu, pat nesasvēros.
Apstājāmies tikai pie mājām. Pirmais teikums - davai ejam vēlreiz!
Uzraugonkulis bija dzirdējis spiedzienus un kā parasti nāvīgi satraucies vai kād gadienā sprandu nav lauzis, bet kad par viņu sāka ierēkt, nospļāvās un noburkšķēja - nolāpītās amazones xD.

Pa dienu lasīju Platonu un pilnu parku piesmēju, grieķi laikam vienmēr ir bijuši nedaudz slimi...