Ilgi nekas nav rakastīts par maniakiem (turklāt divtik ilgi virs atslēgas)

( Jane Toppan )
"That is my ambition, to have killed more people - more helpless people - than any man or woman who has ever lived."

( Gribu šitā )

Stāsts ne tik daudz par slepkavu, kā par rietumu preses liekulību.

Mohammed Bijeh (1975 - 2005)

Nē, tas nav Mela Gibsona "Kristus ciešanu" turpinājums, tas ir kārtējais maniaks. Saukts arī par tuksneša vampīru. Dzīvojās netālu no Teherānas, strādāja vietējā ķeiģeļceplī, iepriekš tiesāts par zādzību (bet dīvainā kārtā palicis ar abām rokām). Brīvajā laikā nogalināja sešpadsmit 8 - 15 gadus vecus zēnus. Metode - aizvilināja no mājām ar solījumu doties medībās, izrubīja ar akmeni, apmierināja dzimumtieksmi pretdabiskā veidā, nogalināja, ja nebija jau beikts, apraka seklā kapā un pa virsu uzlika svaigu maitu, lai nomaskētu līķa smaku.
Sods īsti Irānas garā: izpildīts vietā, kur veicis savus noziegumus, milzīga cilvēku pūļa priekšā (imho 5000 cilvēku ir tāds mērens Tumsas "lielkoncerts"), irānieši ļoti nopietni attiecas pret savu pilsoņa pienākumu un uz šādu brīvdabas pasākumu ņēm līdzi groziņu (bez sviestamizēm, bet ar akmeņiem), pirms nāvessoda izpildes augstākminētais vampīra jaunskungs saņēma 100 pātagas cirtienus, kuru laikā arī saņēma akmeņu lietu (mani izbrīna fakts, kā viņi netrāpa teiksim varas pārstāvjiem, kas izpilda sodu), turklāt kāds cietušā radinieks pamanījās izrauties caur apsardzi un sadurt tiesājamo. Pēc pātagas cirtieniem, izvēlēta cietušā māte, viņam uzmauca kaklā zilo cilpu un tika izpildīts nāvessods pakarot (otrs cilpas gals pie celtņa... un tā vairākus metrus augstumā cilvēks nosmok - googles tante piedāvā bildes).
Par liekulību - lūk, masu mēdijiem ļoti patīk šausmināties par Irānas krimināltiesībām - apspiestās sievietes, nāvessodi bērniem u.tml., bet šis gadījums aprakstīts ar tādu entuziasmu, ka bez maz vai starp rindiņām skaidri lasāms - cik labi, ka ir vēl kāda valsts, kas piekopj vecos labos zvērīgos sodus. Kur tad paliek uķi puki noziedznieciņi nostāja?

Grūtups lien manā lauciņā! -_-

Beidzot kaut kas par manu tēmu!

Un beidzot es zinu kā jūtās nabaga ārsti, kad skatās visādus Hausus, kur tauku embolija tiek ārstēta ar vienkāršu salauzta pirksta iztaisnošanu, un nabaga kriminālisti skatoties kā CSI visi noziednieki ir aprīkoti ar unikālām viena eksemplāra mašīnām, nažiem, asinsgrupām, horomosomām u.tml.
O, šitas pavisam noteikti nonāks manā maģistrā!
Es pat nezinu ar ko sākt!
Amerikāņi viennozīmīgi ir slimi! Sakrustot betmenu ar Bandiju un Dameru... tas aktieris tak ir Damera klons, kur viņi tādus ņem?! Un mēģināt filmā iedzīvināt psihopātu ir konkrēta pašnāvība, protams, ja autors pats nav psihopāts, un šeit ir runa nevis par vienkārši nelielām novirzēm, bet milzīgiem personības traucējumiem. Sākumā to emociju trūkumu kaut kā var noturēt, bet jo tālāk, jo lielākās auzās iebrauc. Cilvēks apgalvo, ka nejūt neko, totāli nespēj iejusties citu ādā, nezina ko draudzene no viņa grib, vnk burvīgi, bet tajā pašā laikā ir apveltīts ar fenomenālu intuīciju. Nu kā tā var?! Intuīcija ir saistīta ar citu cilvēku izprašanu (what would Jesus do?), un viņi ir absolūti nespējīgi izprast citus, vienīgi sevi. Izņemot histēriķus, protams, bet histēriķis viņš pavisam noteikti nav domāts.

Nu jā, īsumā - asins šļakatu trasologs un vispār visādu asins lietu speciālists, Deksters, kurš brīvajā laikā ir sērijveida sleopava un nogalina tikai ļaunos onkuļus un tantes, kurus nev iespējams saukt pie atbildības tiesas ceļā.

Ar visu vasar'sbeigu svinēšanu aizmirsu par savu izglītību. Tā kā nupat esmu pietiekami notrulinājusies un zinātniskā literatūra ir izdalīta pa labi pa kreisi, jāķeras klāt klasikai.

Teodors Roberts Bandijs 1946 - 1989.

( Klasisks vīriešu kārtas sērijveida slepkava )

Dienas filma:

Beidzot kāds ir uzķēris to sižetu, kas vienkārši mētājās apkārt un tā vien uzprasījās, lai kāds to ekranizē. Stāsts, protams, ir par to pašu bēdīgi slaveno Elizabeti Batoriju. Tikai šoreiz viņa nebija atspoguļota kā homicidal maniac, bet gan kā labā nedaudz apsēstā tante, kurai grib atņemt īpašumus, jo rau Batorijiem bija vairāk zemes kā pašam karalim. Vispār tā situācija izskatās diezgan ticama un pati filma ir uzņemta diezgan gaumīgi, taču visu sabeidz divu ne pa tēmu mūku ierašānās, kuri tur izlec ar visādiem improvizētiem fotoaparātiem un citām sendienām piemērotām spiegu ierīcēm.
Bet Anna Friel ir tik līdzīga Alžbetai, ( ka šermuļi skrien pār kauliem )

Šoreiz pasaka.

Pasaka par Zilbārdi (Charles Perrault interpretācijā)

( zaķīšu un kaķīšu te nebūs )

(sarkangalvītes oriģinālversija ir vēl baismāka, bet tā ir bišķi pa citu noziedzīgu nodarījumu veidu)

Tagad, kad es esmu brīva no piespiedu maniakiem varu atsākt to, ko tik dedzīgi kritizēju savā bak-darbā, proti, maniaku publiskošanu apkārtējo izklaidei. Es, protams, esmu labāka par tiem citiem, jo daru to savai izklaidei. Turklāt pavisam altruistiski un bez nekādas labuma gūšanas, ko gan nevarētu teikt par P. Vronska kungu, kurš droši vien ir piestūķējis pilnas kabatas pateicoties saviem "dižpārdokļiem".
Turklāt šajā laikā ir tik patīkami dzirdēt, ka kādam iet (gāja / ies) sliktāk par mums.

Tātad šodien parunāsim par Čārlija ēņģeļiem. Ne gluži par Kameronu Diazu, Lūsiju Liu un Drū Berimoru, bet gan par Suzanu Atkinsu, Patrīciju Krenvinklu un Lesliju van Hautenu.

( Kas var būt labāks par slepkavniecisku hipiju bariņu )

Kā rādās divus mēnešus esmu dzīvojusi bez maniaku atrādīšanas plašākai sabiedrībai. Tāpēc uzreiz divas dāmas.

( Ilse Koch un Irma Grese )

Man jau sen bija aizdomas, ka Alžbeta nebija pirmā - ciltsmāte, bet tikai viena no sekotājām.

Pēc pirmās šobrīd izskatās Agrippina Jaunākā (IVLIA•AGRIPPINA)

Jauks pierādījums, tam ka inbreeding nav laba lieta. Kaligulas māsa, Nero (tā, kas Claudius Caesar Augustus Germanicus) māte. Turklāt precējusies ar sava tēva brāli, nemaz nerunājot par to, ka visi viņas senči bija paraduši precēties ar brālēniem māsīcām u.tml (ciltstsraksti zemāk). Grieķu divu raduraksti salīdzinājumā ar šo famīliju ir pīs of keik.
Visas problēmas, protams, sākas ar varu.
Viņas slepkavnieciskums sākās ar vēlmi aprecēt savu onkuli, lai tādā veidā kļūtu par imperatorieni un nodrošinātu savam garīgi slimajam dēlam iespēju mantot imperatora (bez)godu.
Vispirms viņa noorganizēja Klaudija toreizējās sievas Messalinas sodīšanu par RPG laulībām ar kādu savu mīļāko kamēr Klaudijs karoja.
Tad viņas toreizējais vīrs pēkšņi nomira ar mistisku slimību.
Un pēdīgi viņa panāca, lai senāts atļauj šo incestu, kas laikam pat romiešiem bija bišķi par traku (laigan onkulis no brālēna īpaši neatšķiras).
Savas rokas viņa īpaši nesmērēja. Darbojās kā uzkūdītāja, piemēram, Kaligulas pēdējo sievu (vienmēr ir licies, ka Cesonija bija viņa pēdējā sieva, bet laikam ir bijusi vēl kāda) apsūdzēja par raganību un sazvērestību rezultātā viņu piespieda izdarīt pašnāvību, kā arī paklusām novāca Messalinas māti un visus viņas kalpotājus, draugus u.tml.
Pašai gan nācās rokas smērēt, kad Klaudijs atteicās iecelt Nero kā savu mantinieku, jo Klaudijam no pirmās laulības bija dēls. Tāpēc Agrippina pagatavoja viņa mīļāko sēņu ēdienu (kā to ir darījušas tik daudzas citas pēc viņas), kuru sazāļoja ar belladonnu.
Jā
Un kā runā galu viņa ņēma no paša dēla rokas, kurš mēģināj viņu i noindēt, i noslīcināt un galu galā nozūmēja tā lai izskatās, ka tā ir bijusi pašnāvība.

Ir lietas, kas nekad nemainās, slepkavošanas paradumi ir viena no tām.

( ciltskoks )

Gribēju vienu manaici veltīt kādai cibiņai, bet pa ceļam uzķēros uz šīs famīlijas.

Asiņainie Benderi (The Bloody Benders. John Bender, Kate Bender, John Bender Jr.,
Marli Bender)

Benderu ģimene ap 1870. gadu iegādājās īpašumu Kanzasas štata dienvidos, uz tā atradās neliels veikals un viesu nams. Vecākie Benderi vietējā miesta sabiedriskajā dzīvē neiesaistījās, bet jaunākie (brālis un māsa) aktīvi iesaistījās baznīcas dzīvē un mācījās svētdienasskolā un tādejādi izpelnījās popularitāti jauniešu vidū (jeibogu - dīvaini laikie tie ir bijuši). Māsa - Keita, pat izplatīja skrejlapiņas, kurās uzdevās par prof. Miss Keitu Benderi, dziednieci, kas var izdziedināt aklumu, kurlumu un citas miesas kaites, kā arī sazināties ar mirušajiem. Viņa arī bija galvenais vecāku uzņēmuma PR speciālists, jo pievilcīga jauniete būdama mēdza flirtēt ar garāmbraucošiem ceļotājiem.
Turīgākajiem ceļiniekiem viņi parasti piedāvāja vakariņas, kuras pasniedza ar aizkaru uz pusēm pārdalītā istabā, ceļinieku pie galda parasti nosēdināja ar muguru pret aizkaru, aiz kura savukārt pacietīgi gaidīja ģimenes galva ar āmuru, un izdevīgā brīdī ielauza viesim galvaskausu, kā arī drošības pēc pārgrieza rīkli. Tad viesis, pa lūku grīdā, tika iemests pagrabā (gandrīz kā Svīnijā Todā), kur viņu apstrādāja un pēcāk noraka ģimenes augļudārzā.
Reiz esot bijis viesis, kurš kategoriski atteicies sēsties ar muguru pret aizkaru, kā vienu no iemesliem minējis tumšos pleķus uz sienas tieši galvas augstumā.
Lai nu kā, atšifrēja viņus kāda neļaiķa brālis, kurš ieradās meklēt pazudušo radagabalu, ģimene vienā mutē apgalvoja, ka viņš esot devies tālāk savās darīšanās, bet izmisušais brālis uz grīdas atradis medaljonu ar brāļa ģimenes portretiem iekš tā.
Kamēr ieradās policija Benderi jau bija nozuduši tāleji zilejās un mūžam netika atrasti. Klīst visādas baumas, ka viņus esot atraduši saniknoti vietējie un nolinčojuši, citas baumas atkal vēsta ka šie Benderi nemaz neesot bijuši radinieki u.tt.utjp.

p.s. dārzā izrakto līķu skaits - 11.

( Ģimenes māja )

Izskatās, ka oktobris ir bijis bezmaniaku mēnesis. Tāpēc ātri jāsteidz uzrakstīt uzrakstīt kaut kas tik baisms, ka atsvērtu oktobra zudumu.
Labās Sliktās tradīcijas turpinot, vēlviens vīrišķis.
Šams atsvērtu ne tik vienu mēnesi bet veselu gadu! Pēc viņa biogrāfijas man vēl nedēļu bija dzirdes halucinācijas - likās, ka pamestajā kaimiņmājā kāds bļauj (varbūt arī bļāva, es, protams, negāju skatīties).
Anyway

Jeffrey Lionel Dahmer (1960 - 1994)

( Nerviniekiem un cilvēkiem ar spilgtiu iztēli tiešām neiesaku )

Par godu jaukajiem profiem, kas daudzina citu cilvēku nez no kurienes sagrābstīto tēzi, ka sievietes slepkavas esot baismākas par vīriešiem slepkavām.
Think again!

Kaut kas no "krievu klasikas"

( Андрей Романович Чикатило )

Nedaudz moka déjà vu. Šķitet, ka par šo jau esmu rakstījusi, bet ciba saka ko citu. Tātad tikai esmu domājusi rakstīt.

Elfrīda ("Sugar") Blauenšteinere (1931. - 2003.)

Jā, visas interesantās tantes ir izbeigušās, tagad palikušas vien "melnās atraitnes", kas ir tāda kā sieviešmaniaku klišeja. Bet dažas tomēr ir nenoliedzami kolorītas personas.
Elfrīdas tante savā ziņā ir pioniere. Viņa lieliski pārzināja medikamentus un to iedarbību. Vienīgā nelaime, bija tā, ka viņa apstājās pie viena veiksmīgi izskaitļota līdzekļa.
Viņa veiksmīgi atbrīvojusies no trīs vīriem, kaimiņienes un vēl kāda piektā (kurš škiet arī bija kāds vīrs Otto Reinl, vismaz uz kapakmeņa rakstīts)
Visu viņas upuru nāves iemesls bija zems cukura līmenis asinīs, kas tika panākts paklusām iebarojot Euglucon. Pēdējo vīru neizdevās pietiekami ātri nozāļot ar tredicionālo metodi, tāpēc talkā tika ņemts Anafranils (antidepresants) un advokāts Harolds Šmits, kas palīdzēja sazāļoto vīru ielikt auksta ūdens vannā un attaisīt logus - vēl zemākai temperatūrai.
Kāpēc tādas pūles?
Visi viņas vīri un arī nelaimīgā kaimiņiene bija turīgi un savu naudu testamentos novēlēja Elfrīdai. Bet kā tas mēdz būt ar tik azartiskiem cilvēkiem... nauda pāris mēnešu laikā izkūpēja kazino.

Ak, kamdēļ es nemēku vācu valodu!

17.07.
Un advokāta kungs par palīdzīgas rokas sniegšanu dabūja tikai 7 gadus. Lūk ko nozīmē būt labam advokātam!

Nannie Doss (1905. - 1965.) "The Giggling Granny", "The Jolly Black Widow"

( mīlestība un žurkuinde )

Vienmēr esmu brīnījusies kāpēc tās tantes izmanto arsēnu, kas ir tik viegli diagnosticējams, kad varētu pielietot cienkāliju, kurš atstāj tikai nedaudz zilskābes un ir daudz efektīvāks.
Patiesība ir ļoti praktiska, to neizlasīt nevienā mājturības leksikonā - lielākā daļa žurkuindes ir veidotas uz arsēna bāzes. Tā kā - viena inde žurkām un vīriem visiem mājas kaitēkļiem. Praktiski.

Šoreiz pārkāpšu principu saki-vīriešukārtas-maniakiem-nē, jo tautieši tomēr paliek tautieši.

Our own personal Андрей Романович Чикати́ло
Jeb
Kaspars Petrovs (1978)

Labi, līdzība ar augstākminēto dzīvo mirušo leģendu ir visai niecīga, bet cita mums nav (un cerams, ka vēl ilgu laiku nebūs).
Dzimis un audzis daudzbērnu ģimenē (ģimenē bija 9 bērni), taču šajā gadījumā tā nebija klasiskā daudzbērnu ģimene, par kādām mana ģeogrāfijas skolotāja mēdza izteikties - jo mazāk izglītības, jo vairāk bērnu, abi vecāki ir mediķi.
Kurā dzīves posmā viss ir aizgājis šreijā šobrīd nevaru pateikt, vismaz kamēr savos nagos nedabūšu šķiet vēl neizdoto Antona Drēbnieka grāmatu, kurš, starp citu, bija arī Petrova advokāts un šobrīd ir vienīgā uzticības persona.
Petrova metode bija sabiedriskās vietās uzsākt sarunas ar pensionārēm, pēc iespējas noskaidrot viņu finansiālo stāvokli un vēlāk izsekot. Ja viņam neizdevās ielauzties pensionāru dzīvesvietās uzreiz pēc izsekošanas viņš vēlāk atgriezās un iekļuva dzīvoklī izliekoties par AS "Latvijas Gāze" darbinieku, nožņaudza īpašnieci un apzaga dzīvokli. Kopumā ar zādzībām viņš ir radījis vairāk kā 18 000 Ls lielus zaudējumus.
Apsūdzības tika izvirzītas 53 epizodēs no kurām 38 slepkavībās. Lai gan Petrovs atzinās visās slepkavībās, tiesa viņa vainu spēja pierādīt tikai 13.
Protams, neiztrūka klasiskā ģimenes nolikšana brīdī, kad apsūdzētajam tika dots vārds. tika pateikts viss klasiskais - esot juties savādāks, ģimene viņam neesot veltījusi pietiekami daudz uzmanības, radījis pats savu iedomātu pasauli... blah, blah... neesot spējis nopelnīt tik daudz naudas, cik ģimene prasīja. Nez kāpēc visi noziedznieki pieķerti uzreiz atceras par savām ģimenēm, laikam tam būs kāds sakars ar iespēju izpūst kādu vainu mīkstinošo apstākli.
Notiesāts pēc (mana mīļā) 118. panta 3. punkta; 176. panta 3. un 4. daļas (lol! divas daļas no viena panta - šiki) un 175. panta 3. daļas.
Piespriests mūža ieslodzījums, izciešanas vieta Daugavpils cietums jeb "baltais gulbis".
Ak jā, pārdevis RTR tiesības uzņemt par sevi dokumentālo filmu, un tikai par nieka 1000 Ls.

Juana Barraza (1957 - ...) "La Mataviejitas"

( Pavisam svaigas asinis! )

Vispār - esmu pārāk novirzījusies no oriģinālās idejas realizēšanas.
Bet
Vel vienu.

Marija Flora Bella (1957)

Vēl viens krimināltiesiski interesants subjekts.
Vienpadsmit gadu vecumā Marija kļuva par jaunāko sieviešu kārtas slepkavu (vismaz tiesāto).
Viņas māte Glāzgovā piekopa senāko zināmo profesiju, 16 gadu vecumā viņai piedzima Marija. Savu īsto tēvu viņa nekad neredzēja, jo kā mēdz gadīties tik specifisku profesiju piekopjot, māte nemaz nezināja kurš ir Marijas tēvs.
Bērns, protams, bija liels apgrūtinājums, ne tikai trūkuma, bet arī jaunās mātes neprognozējamā dzīvesveida dēļ. Tāpēc izmisusī māte pāris reizes centās meitu nogalināt.
Kāda māte tāda meita.
Dienu pirms savas 11. dzimšanas dienas Marija nožņaudza četrus gadus vecu zēnu. Vēlāk kopā ar savu labāko draudzeni Normu Bellu (vienīgā radniecība, kas starp viņām pastāvēja, bija dvēseļu radniecība) izdemolēja bērnudārzu un uzrakstīja uz sienas: „Fuck off, we murder, watch out, Fanny and Faggot.” Pēc nepilna mēneša Marija nožņaudza trīs gadus vecu zēnu. Vēlāk viņa atgriezās nozieguma vietā, lai mirušā bērna krūtīs iegrieztu burtu N, kurš vēlāk ar citu roku, bet to pašu asmeni tika pārveidots par M. Marija līķim nogrieza arī matu šķipsnas.
Lai arī tiesas nozīmētais psihologs apgalvoja, ka Mariju nevarot uzskatīt par pieskaitāmu, tiesa nolēma „at Her Majesty's Pleasure” paturēt Mariju ieslodzījumā.
Visas apsūdzības pret Normu Bellu tika noraidītas.
1977. gadā Marijai no ieslodzījuma vietas izdevās izbēgt, taču brīvībā viņa pavadīja vien trīs dienas. Atgriezusies cietumā viņa sniedza interviju presei, kurā detalizēti aprakstīja kā zaudējusi nevainību nejauši ceļā satiktam vīrietim.
Mariju Bellu atbrīvoja 1980 gadā.

Nez kāpēc man prātā nāk fillma „The Good Son” ar Eliju Vudu un Makoliju Kalkinu galvenajā lomā.

( vēl bildes )

Palasīju frannču klasiķus un uzmācās man atkal maniakālās pārdomas.
Reizēm jau sods ir bargāks par nodarījumu, it sevišķi tajās senajās dienās, kad diena, kas pavadīta bez publiska nāvessoda izpildes, skaitījās zemē nomesta.

Ir jau gadījies klausīties pasniedzēja histēriskajos smiekliņos pēc gariem un plašiem principu "pie kakla un rokas" un "pie miesas un matiem" (vai kaut kā tā) izklāstiem.

Bet izdoma viņiem tiešām ir bijusi "burvīga"

Piemēram

Marija-Madeleina-Margarita d'Oubreja (1630 – 1676)

Noindēja savu tēvu, brāli un divas māsas, tīri praktisku apsvērumu dēļ - vēlējās saņemt mantojumu. Klīda baumas, ka viņa ir indējusi arī pacientus slimnīcās, kuras apmeklējusi.

Tālāk jau seko Temīdas kalpu necilvēcīgā fantāzija.
Viņu piespieda (jā - piespieda!) atzīties.
Un sodīja:
1) piedzirdīja ar 16 pintēm ūdens,
2) nocirta galvu,
3) sadedzināja sārtā

turklāt atradās kāds gana slims mākslinieks, lai to visu uzzīmētu.