Kristīne Fallinga 1963 – (šķiet, ka vēl jo projām dzīva)

Ineresants bioloģisks fenomens.
Nesaista ar to ko ir izdarījusi, bet ar to kāda ir.
Viņa bija otrais bērns ģimenē – 65 gadus vecam tēvam un 16 gadus jaunai (vārds vecs šeit явно ir nevietā) mātei. Nav jābūt biologam lai saprastu, ka bērns nebūs īsti normāls.
Kristīne slimoja ar epilepsiju, un lēkmju mazināšanas nolūkā saņēma neskaitāmas zāles. Psihologi viņu apraksta kā „dull-witted”, latviski šķiet būtu – pastulba, bremzēta, kaut kā tā.
Bērnībā viņai ļoti patika kaķi (bildē arīdzan viņa glauda kaķīti). Nožņaugt, nomest no lieliem augstumiem, lai pārbaudītu viņu deviņu dzīvību eksistenci.
Viņas ģimene dzīvoja diezgan lielā trūkumā, turklāt vecāki konsekventi rīkoja skandālus, pēc viena no tādiem Kristīni un viņas māsu pat uz laiku ievietoja patversmē.
1977. gadā – 14 gadu vecumā, viņa apprecējās, vīram bija pāri divdesmit (man gan nav īsti skaidrs, vai Floridas štatā tiešām var precēties tādā bērna vecumā). Kristīne, protams, piekopa ģimenes tradīciju – skandālus, vienā no kuriem uz nabaga vīru tika sviesta 11 kg smaga stereo iekārta. Laulība nebija ilga, kā jau lielākoties 14 gados veidotās attiecības, vien nieka sešas nedēļas.
Pēc laulības iziršanas viņa mierināja sevi ar konsekventiem iebrukumiem (kopsummā 50 iebrukumiem) slimnīcās, sūdzības bija visdažādākās – sākot ar sarkaniem punktiem un beidzot ar čūsku kodumiem. Neatceros, kā šo sindromu sauc, bet ārstu terorizēšana nav nekas neierasts.
Tā kā Kristīnei bija grūti atrast darbu, viņa piepelnījās pieskatot bērnus.
Te sākas klasiskā daļa.
Lielākā daļa – teju vai visi, viņas pieskatāmie gāja bojā – pēkšņi pārstāja elpot. Taču, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, aukli neviens neturēja aizdomās.
Pēdējam bērnam, ko viņa nogalināja, autopsiju pārmaiņas pēc veica kompetents patologs, jo atklāja, ka bērns miris no nosmacēšanas.
Policijas iecirknī Kristīne atzinās trijās slepkavībās par kurām bija apsūdzēta un vēl trijās, par kurām nebija apsūdzēta. Viņa stāstīja, ka balsis viņai dziedājušas "Kill the baby"
Kristīne Fallinga:
"The way I done it, I seen it done on TV shows, I had my own way, though. Simple and easy. No one would hear them scream."

Ailīna Karola Vornoss (1956 - 2002)

Nogalinājusi sešus vīriešus ASV Floridas štatā. It kā nekas īpašs - viņi viņu nolīga kā prostitūtu, viņa viņus nošāva, ievilka mežā un noslēpa mašīnas.
Oficiāli viņa skaitās pirmā sērijveida slepkava sieviete ASV, lai gan neoficiāli pirms viņas tādas ir bijušas čupu čupām.
Tiesu psihiatrijas speciālisti noteikti bija tik pat samulsuši kā es šobrīd, tāpēc viņiem nācās viņu ietaksēt kaut kā speciāli, tāpēc noteikti radās šis apzīmējums "pirmā sērijveida slepkava sieviete".
Sievietes slepkavas parasti nenogalina pavisam nepazīstamus cilvēkus, visbiežākais slepkavību motīvs ir atriebība un mantkārība, tādā ziņā, ka tīko iegūt mantojumu vai apdrošināšanas polisi.
Šeit gan arī ir slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos - izdarīta mantkārīgā nolūkā, bet tie tik un tā ir sveši cilvēki.

Lai nu kā viņa ir arī slavenākā sieviete slepkava, iespējams ilgā tiesas procesa un masu mēdiju saceltās histērijas dēļ. Pati vainīgā arī izrādījās ļoti pretīmnākoša un tagad jebkurš interesents var atrast pilnīgi visu par viņas dzīvi un nāvi arī, protams.

( fakti )

Par spīti manam solījumam vairs nekad nelasīt un kur nu vēl rakstīt par maniakiem vīriešiem, šamējo vienkārši nevaru palaist garām.

Hiroši Maeue (1968 - 2007)

Nabags sirga ar žņaugšanas fetišismu, bet tas, protams, nav nekas neparasts maniakiem, jo īpaši Japānas maniakiem, nez kāpēc man gribētos teikt, ka vīrieši maniaki visi (ja ne gluži pavismam visi, tad 99% jau nu noteikti) ir fetišisti - nāves fetišisti. Ja sievietes nogalina daudz maz praktisku apsvērumu dēļ, tad vīrieši to dara tā pat vien, vai arī atriebjoties, piemēram, sievietēm kā sugai, jo māte redz bērnībā spiedusi vilkt zeķubikses, vai kaut kā tā.
Lai nu kā, šis konkrētais personāžs sākotnēji ticis arestēts, jo konsekventi žņaudzis savus draugus un draudzenes, bet liekas - nesekmīgi, jo vērā ņemamu sodu nesaņēma un drīz vien bija atkal uz brīvām kājām.
2005. gadā viņš veica trīs slepkavības (arīdzan nožņaudzot) par kurām vēlāk saņēma nāves sodu. Lai gan jāatzīst, ka es, ja būtu tiesnese, dotu tikai mūža ieslodzījumu, un ne tikai tāpēc, ka mums ir pasludināts moratorijs nāves sodam. Manuprāt pastāv vainu mīkstinoši apstākļi.
Savus trīs upurus Hiroši sagrabināja kādā pašnāvību klubā internetā. Tātad šie cilvēki tā pat kaut kā būtu darījuši sev galu, ja, protams, nebija vieni no tiem showoff ņerkstuļiem, kas gari, plaši un detalizēti mēdz stāstīt par to kā padarīs sev galu, bet patiesībā ir tam par gļēvu (un te es nerunāju par depresijas uzliesmojumiem, kad jebkuram ir nākušas prātā tādas domas, bet par sistēmisku ņarkstēšanu).
Un vispār pašnāvību klubs... kā var līdz kaut kam tādam aizdomāties... un kāda velna pēc kaut kas tāds ir jāveido?
Labi, rietumniekiem laikam kaut ko tādu nesaprast. Mēs mēdzam to darīt klusām, lieki neizziņojot un padoma neprasot.

Man nekad neesmu jutusi īpašu patiku pret medmāsām.
Lai strādā tu tādu darbu ir vajadzīga liela deva sevis noliegšanas un cilvēkmīlestības. Bet vai saskaroties ar medmāsām es kaut reizi no viņu puses esmu izjutusi cilvēkmīklestību? Nē! Ja neskaita tās dažas privātklīnikās strādājošās, kuras par darbu saņem pieklājīgu atalgojumu un kuras nestrādā ar maziem bērniem vai veciem cilvēkiem, kam kā zināms piemīt pārdabiskas spējas novest līdz baltajām pelītēm pat cilvēkus ar dzelzs nerviem.
Turklāt kā izplatītu profesionālo kaiti var minēt notrulināšanos.
Un ja sasirgst ar akūtu notrulināšanos var sanākt nelāgi. Kā šīm četrām dāmām.

Valtrauda Vāgnere, Marija Grūbere, Irena Leidolfa un Stefānija Meijere

Visas četras strādāja par medmāsām Lainz slimnīcā Vīnē.
Vāgnere bija pirmā, kas nogalināja pacientu 1983 gadā ar nāvējošu morfija devu. Vēlāk viņai pievienojās trīs pārējās medmāsas.
It kā no pirmā acu uzmetiena, tas neliekas tik traki, jo skatīsimies patiesībai acīs visi upuri bija gados ļoti veci un slimi - mūsdienās ideja par eitanāziju (tulkojumā no grieķu valodas jautro nāvi) reti kuram liekas gaužām šokējoša. Protams ir viedokis "labi" vai "slikti", bet tā gluži vienkārši notiek.
Taču šīm medmāsām ātri vien kļuva garlaicīgi.
Tika izmēģināts daudz kas cits arī ne tikai morfijs, kas jau norāda uz mērenu ļaunumu.
Rohipnols, ko mazos daudzumos lieto kā nomierinošu līdzekli, bet trīs reiz drīkst minēt kas notiek, ja to pārdozē.
Insulīns, lai samazinātu cukura līmeni asinīs līdz... nekādam.
Bet tas ko viņas sāka darīt galējas garlaicības māktas, pat tik rūdītam ciniķim liekas vienkārši vājprātīgi briesmīgi un absolūti sievietēm maniakiem neraksturīgi, tāpēc diez vai sīkumos iedziļināšos.
Viņas mēdza pacinetus noslīcināt salejot viņiem mutē ūdeni. Protams, var likties dīvaini, ka ārstiem neradās nekādas aizdomas, jo rau cilvēki noslīkuši neizkāpjot no savas gultas, bet udens plaušās nav nemaz tik neparasta kaite veciem cilvēkiem.
Viņu nodarījumi nāca gaismā pavisam nejauši, kāds Lainz slimnīcas ārsts bārā dzirdēja, kā dāmas apspiriež savu pēdējo slepkavību un nekavējoties ziņoja policijas.
Viņas arestēja 1989. gadā, pēc sešiem gadiem, ko bija pavadījušas slaktējot slimnīcas piektās nodaļas (tautā sauktās nāves nodaļas) pacientus.

šeitan bēdīgi slavenā slimnīca

Reiz sanāca "Kabinetā" lasīt par maniaku tandēmu Henriju Lī Lūkasu un Otisu Elvudu Tūlu, kādā avotā viņi bija nokristīti kā "the homicidal soul mates", kas manuprāt ir atbilstošākais viņiem veltītais salīdzinājums. Lai nu kā "Kabinetā" bija rakstīts, ka šo nepārspējamo savienību izjauca sieviete - Tūla mazgadīgā māsasmeita, viņa nocēla Tūlam Lūkasu, taču pēcāk nabaga meiteni atrada sagrieztu gabalos un sabāztu spilvenos.

Par maniakiem šoreiz nē (par šiem konkrētajiem tā pat ir sarakstītas grāmatas un uzņemtas filmas).
Mani vairāk interesē slavenā krievu sakāmvārda "любовь зла, полюбиш и козла" piemērojamība šajā gadījumā.

Frīda "Bekija" Povela

Jāsāk ar to, ka meiteni nemaz nesauca Bekija, tā bija tikai iesauka, ko izmantoja Lūkas un Tūls jo viņai nepatika savs īstais vārds.
Pēc klasiskās amerikāņiem rakstrīgās smaidīgās bildes, protams, nevar patikt, ka Tūls meiteni konsekventi izmantoja savu perverso tieksmju apmierināšanai un to, ka viņai nācās dzīvot kopā ar šo ekscentrisko pārīti, jo rau Otiss Tūls bija transvestīts kanibāls, bet Henrijs Lūkass bija ne vien maniaks, bet arī praktizējošs zoofīls/nekrofīls.
Viņas māte Drusila mira no narkotiku pārdozēšanas, Frīdu un viņas brāli Frenku nosūtīja uz bērnu namu, no kura meitene izbēga.
Sekojošais kliedē manu uzskatu, ka pie vainas bija stokholma sindroms nevis mīlestība.
Viņa atgriezās pie sava tēvoča. Lai gan atgriezšanās iemesls acīm redzot bija Lūkas, jo viņi kopīgi pameta Džeksonvilu, divas dienas pirms Otiss pamanīja, ka palicis viens.
Tad sekoja strīds starp tobrīd piecpadsmit gadīgo Frīdu un Henriju Lūkasu, kura rezultāts bija duncis mugurā.
Kā pats Lūkas stāstīja, pēc slepkavības viņš sēdējis blakus mirušajai Frīdai un runājis ar viņu par to, ko darīt ar viņas līķi. Galu galā viņš līķi sacirta gabalos, jo tas esot bijis vienīgais ko viņš varējis izdomāt (kāda apbrīnojama kreativitāte).
Vēlāk Lūkas pats policijai parādījis vietu kur apracis Frīdu - netālu no Dentonas. Tā kā šarmantais stāsts par sabāzšanu spilvenos ir tikai mīts.

( ģimenes albūms )

Man dikti iepatikās viena kastīte lapas malā vikipēdijā.
Slepkavību (homicīda) veidi, nebija ne prātā nācis, ka ir tik daudz -cīdu

Democīds;
Familicīds;
Femicīds;
Feticīds;
Filicīds;
Fratricīds;
Gendercīds;
Genocīds;
Infanticīds;
Mariticīds;
Matricīds;
Parricīds;
Patricīds;
Prolicīds;
Regicīds;
Sororicīds;
Suicīds;
Tiranicīds;
Uksoricīds;
Viricīds;
Vivicīds.

( ar skaidrojumiem )

Delfina Y Eva un María de Jesús González

Māsas meksikānietes pazīstamas arī ar iesauku Las Poquianchis, dzīvojās pa savu necilo rančo El Ángel, piekopa nelielu ģimenes biznesu, taču kā jau mēdz būt ļaunie kaimiņi glūnēja ap stūri ar ļaunu aci, un viņu ģimenes mājās netālajā Guanajuato pilsētā bija iemantojušas izsmeļošu palamu - bordelis no elles.
Tā kā Guanajuato pilsētā ik pa laikam pazuda sievietes, laipna prokurore norīkoja policistus apskatīt māsu Gonzálezu māju. Kurā viņi uzgāja vienpadsmit vīriešu, astoņdesmit sieviešu līķus un dažus embrijus, kopsummā 91 līķi.
Fascinējošs ir veids kādā viņas nolīga jaunas prostitūtas - ievietojot avīzes "meklē palīdzību" sadaļā sludinājumu. Neatradu sludinājuma tekstu, vismaz ne angļu valodā, bet meksikāņu valodu pārzinu tikai nojausmu, ne stabilu zināšanu līmenī, taču šis fakts rada jautājumu, par Meksikā dzīvojošā kontingenta tikumiem, ja reiz prostitūtas var nolīgt ar pilnīgi legālas avīzes starpniecību.
Loģiski - kad prostitūtas saslima ar kādu kaiti, guva nopietnus miesas bojājumus vai gluži vienkārši novalkājās, māsas Gonzálezas tās atbrīvoja no ciešanām. Viņas mēdza nogalināt arī klientus kas parādījās viņu rančo ar lieliem naudas daudzumiem.
Notiesātas 1964 ar 40 gadiem cietumsoda (katrai). Arī šis fakts met ēnu uz Meksiku, jo nogalināt 91 cilvēku un dabūt tikai 40 gadus - kaut kā smiekīgi.

Sesija pārdzīvota varu turpināt ar savām ierastajām muļķībām.

Iesākumā vēl jāpiemin, ka es jo projām mīlu papīra smalcinātāju! Tik nomierinošui ir skatīties kā, ar vieglu žergstoņu, tiek sagrauzta lapa pēc lapas... eh gribētu tādu mājās, tad manā istabā noteikti būtu krietni mazāk papīru.

Šķiet ka es paliku pie...

Visu laiku labākās un ideālākās!

Leonarda Cianciulli (uzvārdu latviskot i netaisos, nemaz īsti nezinu kā itāļu uzvārdi latviskojas) 1893 - 1970

Pazīstama arī ar iesauku la saponificatrice di Correggio

Viņa apgalvoja, ka redzējusi sapnī jaunavu Mariju, kas likusi upurēt vienu cilvēku katram no saviem dēliem, lai pasargātu viņus no briesmām kas draudēja II pasaules karā.
Tāds sapnis protams ir likumsakarīgs - mātes instinkts un tā.
Bet viņa to tiešām izdarīja.
Un veids kā viņa to izdarīja, pēc daudzjiem maniakiem, kas orientēti uz gabalos saciršanu un aprakšanu kādā klusākā nostūrī, ir vienkārši saldais ēdiens.
Tātad - trīs dēli - trīs upuri.
Nr. 1 (Faustina Setti)
Leonarda bija pazīstama kā gaišreģe, tāpēc upuris Nr. 1 vērsās pie viņas ar lūgumu atrast sev līgavaini, kurš viņai tika arī piemeklēts - kāds džentlmenis no Horvātijas.
Upuris Nr. 1 neko nenojauzdama, kā rīkots izsūtīja visiem saviem radiem vēstules apliecinot, ka viņai klājas labi, un pirms došanās uz Horvātiju vēl iegriezās pie savas labdares pateikties.
Labdare savukārt upuri Nr. 1 sadzirdīja ar saindētu vīnu, ar cirvi sacirta deviņos gabalos, salika katlā, pievienoja septiņus kilogramus nātrija hidroksīda un savārīja tanti ziepītēs!
Pāri palikušās asinis sajauca ar miltiem, cukuru, šokolādi, pienu, olām, margarīnu... un uzcepa tējaskūciņas, ar kurām cienāja savus ciemiņus.
Nr. 2 (Francesca Soavi)
Leonarda apgalvoja, ka upurim Nr. 2 atradusi darbu kādā skolā, tā pat kā upurim Nr. 1 lika izsūtīt vēstules radiniekiem, arī sazāļoja, sacirta gabalos, savārīja ziepēs un sacepa kūkās.
Nr. 3 (Virginia Cacioppo)
Scenārijs identisks, tikai kā amatu piedāvāja kļūt par sekretāri. Pati Leonarda apgalvoja, ka no upura Nr. 3 sanākušas vislabākās ziepes un visgaršīgākās kūkas - citēju: "Tā sieviete bija tiešām salda".

Nez kāpēc man liekas, ka māņticīgie cilvēki ir visslimākie...

Turpinu rakties.

Vera Renczi

1903. - vensviņuzinkurš
(Vienīgais, kas man šobrīd nāk prātā ir tas, ka viņas dzimšanas gada skaitļu summa ir 13 - šiki!)

Izpelnījusies manu cieņu un ievērību piešķirot Mulenrūžiskajai klišejai - mīlēt un tapt mīlētai, pavisam citu nozīmi!

Dzimusi diezgan turīgā ģimenē Rumānijā. Vecākiem bieži sagādājusi klapatas regulāri aizbēgot ar kādu no daudzajiem boifrendiem, kas nemaz nebija tik bieža parādība 20 gadsimta sākumā. Tā laika draugi novērojuši meitenē neparasti izteiktu patiku atrasties vīriešu uzmanības centrā, turklāt pati bijusi apveltīta ar greizsirdīgu dabu.
Viņas pirmais vīrs bija gados krietni vecāks uzņēmējs. Un kamēr vīrs gādīgi, no rīta līdz vakaram, pelnīja naudu savai jaunajai sievai un dēlam, Verai mājās bija daudz laika domāt un filozofēt. Kā gadījies, kā ne, viņa izdomāja, ka vīrs viņu krāpj. Tāpēc sazāļoja sava dārgā vīra vakariņas ar arsēnu un plašākai sabiedrībai paziņoja, ka vīrs viņu pametis.
Viņa aprecējās vēlreiz, taču par nelaimi, viņu piemeklēja tās pašas bažas, tas pats arsēns vakariņās un ļoti līdzīgs stāsts par notikušo.
Divas reizes uzkāpusi uz laulības grābekļa, Vera nolēma vairs nekad neprecēties, bet priecātiesa par dzīvi nododoties gadījuma sakariem.
Lai cik dīvaini arī tas nebūtu, viņas mīļākie pēc laika pazuda bez pēdām.
Protams cilvēkus šīs dīvainās pazušanas sāka interesēt. Un veicot Renczi kundzes mājas apskati policija vīna pagrabā atrada 32 glīši sakārtotus zārkus, kuros atradās miruši vīrieši dažādās sadalīšanās pakāpēs.
Policijā Vera Renczi atzinās 32 vīriešu noindēšanā ar arsēnu. Slepkavības viņa veikusi, ikreiz, kad radušās aizdomas par neuzticīmu vai gluži vienkārši kad vīrieši par viņu zaudējuši interesi.
Vēl Vera atzinās, ka viņai esot paticis sēdēt atpūtaskrēslā savu bijušo pielūdzēju ielenkumā.
Jāpiebilst, ka viņa noindēja arī savu dēlu, kurš netīšām vīna pagrabā uzgājis zārkus, sāka māmuļu šantažēt.

Elizabete Batorija (Alžbeta Bátoriová) 1560 - 1614

Polijas karaļa Stefana Batorija māsasmeita.
Dikti izglītota - prata lasīt un rakstīt četrās valodās.
Bet kā mēdz gadīties, bija nedaudz traka.

( tiem, kas vēl nezina )