February 29th, 2008

Palasīju frannču klasiķus un uzmācās man atkal maniakālās pārdomas.
Reizēm jau sods ir bargāks par nodarījumu, it sevišķi tajās senajās dienās, kad diena, kas pavadīta bez publiska nāvessoda izpildes, skaitījās zemē nomesta.

Ir jau gadījies klausīties pasniedzēja histēriskajos smiekliņos pēc gariem un plašiem principu "pie kakla un rokas" un "pie miesas un matiem" (vai kaut kā tā) izklāstiem.

Bet izdoma viņiem tiešām ir bijusi "burvīga"

Piemēram

Marija-Madeleina-Margarita d'Oubreja (1630 – 1676)

Noindēja savu tēvu, brāli un divas māsas, tīri praktisku apsvērumu dēļ - vēlējās saņemt mantojumu. Klīda baumas, ka viņa ir indējusi arī pacientus slimnīcās, kuras apmeklējusi.

Tālāk jau seko Temīdas kalpu necilvēcīgā fantāzija.
Viņu piespieda (jā - piespieda!) atzīties.
Un sodīja:
1) piedzirdīja ar 16 pintēm ūdens,
2) nocirta galvu,
3) sadedzināja sārtā

turklāt atradās kāds gana slims mākslinieks, lai to visu uzzīmētu.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.