Pārfrāzējot dzīvokļa moto - b*ē sūkli ziema atp**ies!

Rīta agrumā aizvilkos līdz garāžai, pārsalusi zili zaļa, jo cerēju, ka būs vismaz -10. Atslēdzu durvis, taisu vaļā...

Aizsalušas!

Veselu stundu es tur raustīju, kārpījos, spārdījos, atspēros ar kājām pret durvīm, brīžiem plucināju durvis kā traks suns vai beibe antīkā šausmenē. Izskraidīju visu teritoriju meklējot kādu, kam varētu atņemt lomiku, pēkšņi nebija vairs neviena pārgudrā smīnētāja, pat sarga nebija! Aizgāju atpakaļ, nolauzu nagu, sastiepu kāju (nu tā augšpusē..., jā, jā, dibenu sastiepu!!!), pāris reizes piesaldēju pirkstus pie tām sūda metāla durvīm un izdomāju, ka jāiet mājās.

Jei bogu jākļūst par ūbersievieti un jāsāk nēsāt lomiks rokassomiņā, sarkans!

Kļūšu tikai vēl kašķīgāka, jo divas nedēļas bez treniņiem un tūlīt būs trešā. Nesāku iznīcināt lietas tikai tāpēc, ka atpakaļ nākot vietējā humpalbodē nopirku gaišzilu sari.

Viena no diezgan daudzajām lietām, kas mani var iedzīt īgnumā, ir kaut kād ņaudēšana no sērijas "kad tu pēdējo reizi darīji kaut ko pirmo reizi?"

Labrīt!

Nē, šitas ir vienkārši kā sejā iespļaut! Universitātes attieksme pēc visām apelācijām bija: "Neko mainīt netaisamies, jo mēs esam tik burvīgi, tik perfekti un nekad nekļūdamies, vnk jūs esat neticami stulbi un nevarējāt šito pavilkt".

Bet nez kāpēc šogad eksāmeni sākas nedēļas vidū, pēc katra eksāmena ir brīva diena un vēl VESELAS BRĪVDIENAS PA VIDU BĻE!


upd. + Danovskis lekcijā nosauca PILNĪGI CITUS normatīvos aktus, ko būs jāņem līdzi, so ~150 cilvēki pēdējās divas nedēļas ir pavadījuši lasot nevajadzīgus likumus.

Vissslikti!
Milāna neceļas lēkšos, jo man manēžas sienas spiež uz smadzenēm, un citi kentauri arī skrien virsū. Desmitais gads un es NEVARU PACELT IEJĀDES ZIRGU LĒKŠOS! Zipedīdūdā vienkārši, esmu vistalantīgākais indivīds šaisaulē!

Turklāt esmu pamanījusies kļūt par vienu kilogramu vieglāka. Jā, arī mana labsajūta ir atkarīga no dzīvsvara. Tas ir vislabākais rādītājs, pēc kā var noteikt dzīves kvalitāti. Ja viss ir jauki un pūkaini svars nemainās vai īpaši labvēlīgos apstākļos pat pieaug. Ja kaut kur kaut kas ir salaists dēlī, tad svars lēnām krītas (tik lēnām, lai es to paspētu pamanīt un postot čīkstu postus cibā). Vēl ir trešais variants - Laime Pilnīga, kuras laikā mistiski pazūdz līdz 10 kā gā mēneša laikā, bet tas mani īpaši nesatrauc, jo laime paliek laime un tas pavisam noteikti nav šis gadījums.

Vakar, kad es pēc treniņa biju iegājusi Rimi un cilāju visa veida rupmaizes, mani kāds uzrunāja, balsi sākumā neatpazinu, bet pēkšņi visu ķermeni pārņēma gandrīz vai fizisks pretīgums. Paskatījos sānis, jā, neviens cits kā bābeles mauka mīlīša nomērdētāja. Sekundes simtdaļu gribējās pārlauzt viņas bērnam sprandu, lai zin' kāda ir sajūta.

Sandmans atkal ir pelnījis pa tauri. Vakar atslēdzos pie makten garlaicīgas filmas un redzēju ļoti skaistu sapni, vēl naktī lienot zem segas domāju, ka redz kā tik sen nav bijuši šitādi sapņi.
Bet no rīta TUKŠUMS! Tikai tāda pabalējusi sajūta.

Sajūtas jāmeklē citur, piemēram, noder ilustrācijas

p.s. Pus karaļvalsti par Nový Svět – Into Your Skies

p.p.s. Virsmātes partijas nemaz nebija tajā blāķī *šņuk

Ja jāliek likmes uz to, kas būs šīs pasaules gals - paaudze, kas radīsies no mūsdienu bērniem.

Tā vien liekas, ka bērns ir kaut kāds rets dārgakmens. Kārtīgas mātes stikla futrālī glabā ne tikai "briļjantu" diadēmas, bet arī savus bērneļus. Viņi taču ir tik neaizsargāti, mazi enģelīši un pavisam noteikti pārāk labi šai briesmīgajai, BRIESMĪGAJAI pasaulei, kura nemitīgi viņus bojā ar legālām / nelegālām narkotikām, alkoholu, tabaku, pornogrāfijas pieejamību internetā un PCTVL politiskajām reklāmām.
Nemaz nerunājot par to, ka nabaga bērniņš pārnācis no skolas ir spiests (ārprāts, ārprāts, šausmas, ārprāts!) uzsildīt pats sev paiku, jo (ārprāts, ārprāts, šausmas, ārprāts!) ļaunie un ambiciozie vecāki uzdrošinās strādāt, nevis visu cauru dienu turēt bērna rociņu un slaucīt degunu, lai tikai nedod dies' viņš nejustos vientuļš un pamests (un nesaķertu kādu šausmīgu bērnības traumu).
Bet tas, ka tāds bērns izaugs par totali nederīgu īpatni un savā astoņpadsmitajā dzimšasas dienā nosvilinās daudzdzīvokļu māju mēģinot aizdedzināt svecītes uz kūkas, nevienu neinteresē, jo tad viņš vairs nebūs bērns. Bērni ir vērtība! Bērni ir mūsu nākotne, tāpēc sargāsim viņus un ļausim mācīties ķīmiju, fiziku un kultūras vēsturi, jo nekas cits šajā dzīvē viņiem nebūs vajadzīgs.

Varbūt saprotu Tedu Bandiju labāk nekā vajadzētu.

Katru reizi sastopot kādu sievieti, kas sevi pozicionē kā bezgala dziļu, sarežģītu, jūtīgu un maģisku, gribas materializēt kīla dunci no tukša gaisa un ietriekt tieši starp atslēgas kauliem.
...Apliet ar benzīnu, sadedzināt.... Vēlreiz apliet ar benzīnu un sadedzināt...

Ja gribas pavadīt patīkamu rītu pavisam noteikti nedrīkst pie brokastīm lasīt sieviešu žurnālus. Likantropija piecu minūšu laikā. Gribas skraidīt pa māju, gaudot kā šakālim un plēst nost tapetes. Stulbums! Neiedomājams stulbums!
Lūk ar vīriešiem ir jārunā tā un šitā, jo viņi tak ir tik debīli, ka nav spējīgi saprast valodu, kas nav izteikta darbības vārdu formā. Varbūt vienkārši vajag vest viņus uz suņuskolu kā krančus, kas čurā uz jaunā paklāja?!
Pārgrauzt rīkli un uztaisīt kolumbiešu šlipsi visām "žurnālistītēm"!

... ieelpojam, izelpojam, spiritual front, spanxti, spiritual front, spanxti, spiritual front, spanxti...

Gribēju uzrakstīt par to, cik ļoti man riebās grāmata "Apziņas parazīti", bet sapratu, ka nāktos drukāt vairākas stundas, jo riebās viss - sākot ar foršās domas izkropļojumu kaut kādā filozofiskā huiņā, beidzot ar pretīgo galveno varoni un autora veikto Nīčes interpretāciju.

Tā teikt I'm too old for this shit.

Bet varbūt es vienkārši neesmu gana depresīva (pat nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad biju vienkārši nomākta), varbūt es no introvertas personas pārvēršos ekstravertā un doma par gulšņāšanu kā beigtai voblai un savas iekšējās pasaules izzināšanu man uzdzen vēmienu. Pēc pieredzes vērtējot cilvēki, kas apgalvo, ka viņiem ir bagāta iekšējā pasaule un bla bla ezotērisks b-šits, ir egoisti ar personības traucējumiem un īstenībā ir tik sekli kā Operas strūklaka.

Bet nu lai būtu, ieelpoju, izelpoju, puķītes rozītes dārziņā zied, braukšu ka es vēl palēkšot pie Alehandro.

Esmu dikti stihisks cilvēks. Savādāk neredzu citu izskaidrojumu, kāpēc man katru rītu pie stokmana un visiem tuneļiem jāparodē Merilina Monro. Vai pie katras vieglākās vēja brāzmas jājūtas kā iekāpušai tieši tropiska orkāna epicentrā.

Es īstenībā visu varu paciest, bet ir kļuvis vienkārši neiespējami runāt ar cilvēkiem. Jebkurš (JEBKURŠ!) temats neizbēgami nonāk pie "vldība... oligarhi... āāāāā". Un tu cilvēks sāc analizēt iespējamos loģiskos ceļus, pa kādiem saruna varēja nonākt šajā gultnē, bet tādu NAV!

Ejat takš dirst!

Vajadzētu noalgot kādu, kas uzšautu man pa pakausi ar ķemeru putnu grāmatu ikreiz, kad es iedomātos par to, ka vajadzētu vēl kaut kur pamācīties.
Ar septiņpadsmit gadiem pilnīgi pietiek! Un ar vienu doktoru dzimtā arī pilnīgi pietiek!

Pēcāk taisīšu sārtu no vecajiem papīriem, jāatrod tik kāds buržujs ar savu dāču un šašlikcepamo.

Nē šodien vienkārši nevar necepties par okupāciju! Par vilcienu sēdvietu okupāciju!!!

Dārgie vīriešu kārtas cibiņi, lūdzu sakiet man tā - kas pie velna cilvēku tēviņiem ir ar to sēdēšanu aš špagatā ieplestām kājām?

Es vēl jo projām nevaru beigt šūmēties par Ēnu kaleidoskopam nozagto vijoles skaņu... Un to blondīni pie Rosewater. Kamon pīpl! Šitā spirināties, kā no ūdens izsviesta, auksta zivs pirmsnāves konvulsijās, var pie Raimonda Paula! Pieņemsim, ka viņiem neviens neizstāstīja, ka industrialajā mūzikā, atšķirībā no citiem latviešu mīļajiem mūzikas žanriem, ir iesaistītas arī kaut kādas emocijas, ko nevar parādīt ar iedresētu mērkaķa veiklību.
Argh! Es vēl ilgi cepšos, šitā sadirst labāko deju mūziku everest ((c) komēta)!

Ā un vēl par stereotipiem - tipa visādiem blogeriem-šmogeriem vajadzētu būt antisociāliem frīkiem, bet es vairs neeatceros kā ir apmeklēt pasākumus, kur nav neviena pazīstamā.

Kārtējā reize, kad vēlos iespert pa reflektīvo punktu savam apkalpojošajam sandman(am). Šitādus sapņus! Ghhhh! Tieši tad, kad apziņa jau sāk mosties, jo rau - ļoti vēls, jāsāk ripināties, šams ņem un izspēlē TĀDU sapni, ka vienkārši nevar pamosties! Cik cietsirdīgi un negodīgi no viņa puses!

***
Tā kā tuvojas MJR šī izskatās kā lieliska alternatīva teltij! (pie velna - izskatās kā lieliska alternatīva dzīvoklim!)

Ojā, vienīgajai pieejamai 2010. gada slepkavību grāmatai ofic vajadzēja būt feministu garadarbam par sievietēm slepkavām. Zipedīdūdā!

(..) killing by women violates norms of femininity, such as nurturance, gentleness and social conformity.

Da ladno! Feministēs "nurturance" un "gentleness" ir tik pat daudz kā vannas beržamajā švabrā! So kā viņas var gudri dirst par sievišķības normām.

Vārdos nav aprakstāms kā man riebjas "piespiedu kreativitāte".

Sestdien sametās žēl dieva. Uz ielas bija kaut kādas balagāns, kas aicināja uz dievkalpojumu jaunajā baznīcā. Bet veids kā tas tika darīts bija simtu piecas reizes pretīgāks par ierasto "dievs mūs visus mīl" taktiku. Šamie pielietoja tādu sausu aprēķinu un pa visu ielu bļāva: "dievs atrisinās visas jūsu problēmas!" un reklamēja kā tādu TVšopa brīnumpannu - atnāciet uz mūsu dievkalpojumu un jūsu olas vairs nekad nepiedegs!
Nav brīnums, ka Bībelē cilvēki tiek nīcināti ārā katrā otrajā lappusē. Tiešām šitādu kretīnisku pašlabuma meklētāju baru gribas noslīcināt ik pārtūkstošgadus. Un cik iedomīgam ir jābūt, lai domātu, ka varai, kas it kā ir "lielākā šajā pasaulē", interesē tava alkoholizēšanās, paņemtais kredīts vai tas, ka kaimiņu Jānis tevi nemīl!

Vēl es sapratu, ka antisocialismam man nevajag nekādus speciālus pasākumus, tas kaut kā dabīgi sanāk - uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt cik reizes pēdējo piecu mēnešu laikā esmu socializējusies. Un es pat esmu laimīgāka par "vidējo latvieti" un ne stūrītī raudu, ne emoistisku dzeju rakstu.

Vienīgais, kas man nepatīk burvīgajā hormonu spektrā kāds ir sievietēm ir tas, ka vienu rītu var pamosties un atklāt, ka no ierindas veļas gludināmā dēļa esmu pārvērtusies par Pamelu Andersoni. THE HORROR!

Tas gan man netraucēja pārstādīt puķes, fikuss un Hūlio tika pie jauniem podiem, pelnījis gan bija tikai Hūlio. Zigrīdai nogriezu apmirušās lapas un demonstratīvi aiznesu pēdējā gaitā uz lieko istabu - puķu mūža mājām / rehabilitācijas centru. Lai pārējās skatās un bīstās.
Izdomāju, ka jāpiekopj Krovlija taktika ( ... )