Kaut kā dīvaini uzreiz pēc Gāgas par MJR rakstīt, bet vēl dīvaināk bija nonākt MJR pēc Gāgas, tā kā pofig.

Imho visdraņķīgākais MJR no visiem pieciem (?) uz kuriem esmu bijusi. Vēlamās mūzikas maz, tā pati pēc cūcības likuma sabāzta viena otrai virsū, socializācija minimāla (lol kurš būtu domājis, ka es par kaut ko tādu sūdzēšos), laiks draņķīgs - auksts, mitrs un tumšs, jei bogu gandrīz vai kā novembrī, pilnai laimei vēl meat suit sāka atteikties pēc runing amok visas nedēļas garumā, kā rezultātā peinkilleriem uzdzēru pa virsu stipru kafiju (trešā kafijas krūze manā mūžā) un rumu, kas bija mjā... nepareizi.


No rīta Gandrīz nokavēju autobusu uz Daugavpili, skrēju ar pusaizšņorētiem zābakiem, aizmirstot mājās čupu (tiešām) nepieciešamu lietu (tās, bez kurām mierīgi var iztikt, gan paņēmu visas), turklāt skrienot bija ar vienu roku jātur svārki, kas draudēja nokrist, jo esmu pamanījusies VĒL nokristies svarā pa šo drausmīgo vasaru (lai gan kas tur par brīnumu - tāds duboks, ka ķermenim jākačigarī kā ziemā, pat vēl trakāk, jo jakas ta’ nēsāt negribas). Daugavpilī atklājās, ka vienos uz Zarasiem vairs neiet lielais autobuss, bet kaut kāds uķi puķi maziņš, kurā ir tikai 18 vietas, protams, visas jau izpārdotas. Tā kā gaidīt līdz sešiem Daugavpils autoostā būtu elle, bet stopēšanai mans paskats ir pārāk bīstams, tad kļuvu par buržuju un izsaucu taksi, kas līdz Zarasiem maksā apmēram tik pat, cik No Rīgas līdz Olainei.
Telti uzcēlu pagājšgad nefolka & co atrastajā burvīgvietā, prieks par izolāciju gan vienā brīdī nedaudz pārauga kaut kādā nemierā, jo visas teltis augšpus kalna, tad ir sagāzti koki un ozolzari nepārejamā barjerā un labi nomaskēta taciņa, kas praktiski ir vienīgā pa ko tur var ielīst. Pilnīgs klusums un izolācija. Sapratu, ka varu būt pompozi antisociāla un iebarikādēties savā istabā, bet tāpat ir dzirdams kā brieži nēsājas pa dzīvokli un grabina katlus. Bet šitas bija bišķi pa traku. Vēlāk gan uzradās khosmosa telts un vēl kaut kāda lietuviešu telts, tā kā nebija tik traki.

Pirmajā dienā īpaši atzīmējamie:
SVJATA VATRA. Tā kā bija pirmā mūzika, ko dzirdēju, kopš iepriekšējā vakara Gāgas likās episki sirreāli. Tas sparīgums nedaudz atgādināja Oranžās brīvdienas, bet daudz, daudz folcīgāk. Turklāt tas kā dziedonis / pūtējs lēkājot pa skatuvi suģestēja publiku bija nepārspējami, man šķiet, ka tik labu pamācību šajā lietā pat Ozijs Osborns nevarētu sniegt, bet varbūt vienkārši pateicīga publika tādiem izgājieniem.
SKYLĖ. Dziedāja apmēram to pašu ko katru gadu, BET izcēlās ar burvīgām putnu tematikai veltītām maskām + uguņošana un lol konfeti, ko bērni pēcāk vāca un svieda pa gaisu visu vakaru.
Jā, un stāvot pie ugunskura uzradās kaut kādi lietuvieši un jau otro gadu pēc kārtas man tika ceremoniāli pasniegts zars. Zars! Tā arī neizdevās noskaidrot, kas tā par dīvainu tradīciju (atceros, ka pirmajā gadā zars tika pasniegts arī Helvisam no Spiritual Front, tad jau droši vien - liels gods). Pēc mana protesta, ka cilvēki taču puķes, konfektes vai, vismaz festivāla ietvaros, alu pasniedz, bet ne jau zaru, zars tika uzasināts par šķēpu, kas, protams, ir labāk par zaru. Pēcāk teicu, ka ziedošu zaru uguns dievam (jo nestaigāšu taču es apkārt ar šķēpu), ko man ieteica nedarīt, tāpēc, ka „sākšot līt lietus”. Nepaklausīju, un burtiski pēc minūtes tiešām sāka līt lietus.

Otrajā dienā man jau dienas pirmajā pusē sākās visslikti stadija, tāpēc grūti vispār kaut ko atzīmēt. Klausījos kaut kādu klasisko lietuviešu folku / zaļumbaļļu mūziku, vienā brīdī uz priežu skatuves piefiksēju grupu, kas ar visu savu būtību centās kopēt Vilkduju (RUMUNIJA?).
Jaukie bērni JUODVARNIS vēl jo projām ir mani mīļākie lietuviešu metālisti. Var sēdēt uz soliņa un skatīties cik ātri tā mūsdienu jaunatne aug.
THARAPHITA laikā blenzu kā plivinās Igaunijas karogs un šķiet, ka vispār neko nedzirdēju, bet man ar metālu tā mēdz gadīties. Metāls būtu ideāla veikalu vai liftu mūzika (man, protams, citiem droši vien, ka nē).
LARRNAKH bija labākā mūzika šogad. Tiešām – neizplūstu bezgalīgās gaudās par to, cik briesmīgi bija, tikai tāpēc, ka šogad MJR spēlēja viņi. Jā, jā, Ataraxia, bet tas nav tas. Larrnakh skanēja pilnīgi vienā frekvencē nez ar manu auru vai vvz ko. Pilnīgi ungāru DIJ, tikai skumjāk. Tāds skumjš miers. Un gaismas skaistas, un skaņotāji šogad nefeiloja, vismaz pie mazās skatuves.
Tad pie lielās skatuves bija kārtējā plivināšanās ar uguni visādos veidos, kas krietni ievilkās (ho-ho-ho uzminiet kā dēļ – sākas ar „M” beidzas ar „amontovs”)
THEODOR BASTARD sāku klausīties drebinoties pie ugunskura, bet pēc pirmās dziesmas viņiem tur kaut kas nobruka un skatuve kādu brīdi bija pilnīgi melna. Man galu galā apriebās un es aizšļūcu uz telti, jo galu galā esmu viņus vienu reizi jau biju redzējusi. Nonākusi pie savas mīkstās un siltās segas es ārā no telts vairs netiku.
ATARAXIA tātad klausījos no telts un pēc visādu video noskatīšanās šis liekas arī vislabākais variants kā klausīties. Lielā skatuve tāpat bija tuvu un līdz teltij nonāca tikai attīrīta skaņa – praktiski pārpasaulīgais vokāls un akustiskā ģitāra + koku trokšņi un lietus uz lapām. Tieši tā kā tam vajadzētu būt.


Uzskates materiāls
Uzskates materiāls II

------------------
Citi gadi:
2011.
2010. + bildes
2009.
2008. + videō