katram savs. Ja filipīnieši sēros par katru orkānu, jamiem nepaliks laika nesērot. Ibo jamiem orkāns ar tūkstošiem līķu iestājas katru ceturtdienu un svētdienās divreiz, tur neko daudz nesasēros.

A mums tādi sulīgi kumosi trāpās reti, tā ka jāsēro no sirds un rajona.

Un vispār, kas mēs par sērotājiem...vot, emm, es pat nezinu...tie tur..nu, gandrīz kā arābi, tikai bez naftas, toties ar apelsīniem un kodolieročiem...vot, tie prot sērot!

(Reply to this) (Thread)

Nu nē. Salīdzinājumam, Jolanda šeit tomēr bija līdzvērtīga Latvijas Maksimai, kamēr pārējie taifūni un vētras ir kā Latvijā kāda pasmagāka, paskaļāka autoavārija.

(Reply to this) (Parent)

Latvieši sēro sērīgi un bēdīgi un piedienīgi- ar grūtsirdīgiem dzejolīšiem, ar skumjām sejām kapusvētkos.
Savukārt meksikāņi riktīgi rauj vaļā pa kapiem savā Dia de Muertos - izgreznojot kapiņus ar košiem ziediem veidojot galvaskausus, tērpjot nāvītes skaistās drānās, utt.
Negribu teikt, ka viens veids ir labāks par citu, vienkārši tā nu ir sagadījies, ka mums ciešanas un skumjas ir kults. Moš, ja saule spīdētu biežāk un laukā būtu siltāk gada ietvaros, tad tusiņš kapos būtu vairāk dzīves svinēšana.

(Reply to this) (Thread)

Paskaties uz čigāniem - viņiem arī Latvijas klimats netraucē kapos klāt galdus un svinēt dzīvi :) Protams, varam domāt, ka viņi no saulainās pirmdzimtenes izceļojuši vēlāk un nav tik ļoti saauguši ar mūsu novembra miglām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viņi,droši vien, piedzimst kopā ar džindžalu un akordeonu.

(Reply to this) (Parent)

a ko, vai ta mēs kapos neklājam galdus un nesvinam dzīvi?

nē, nu sākumā visi tā svinīgi pa vinčikam un tad jau aiziet bēru lustes.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bērēs, ne kapos!

kapos laikam galdus vēl neklāj, nē...8)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kapusvētkos tak ir riktīgi pikniki. Nu, labi, nedanco un neziņģē laikam.

(Reply to this) (Parent)

mēs šovasar uzklājām vienu piknika galdu. tikai nevienam nesaki!

(Reply to this) (Parent)

Čigāniem akurāt pie kapu vietām ir akmens galdiņi, kur kapusvētkos klāt galdu ar šmigu un zacīti. Latvieši vispirms rātni pastāv pie kopiņām, aprunā kaimiņus, kas nav gana smuki kopiņas uzpucējuši un ar grābeklīti rakstiņus smiltīs savilkuši, un tad dodas piknikā aiz kapsētas mūra.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur ne tikai pikniki, tur viss kas notiekas. Bērnu ieņemšana un tamlīdzīgi.

(Reply to this) (Parent)

Mana doma ir tāda, ka vajag riktīgi no sirds lepoties ar grūtsirdīgumu un to eksponēt. Lai tie meksikāņi ālējas - mums vajag izdarīt tā, lai pasaule mūs zina dēļ mūsu īpašās sēru lietišķās mākslas un lai mūs pielūdz un mēģina ķēmoties pakaļ (bet nekas viņiem, protams, nesanāktu, haha) mūsu vienīgajai dziļajai nopūtai un vientulīgajai asarai.

(Reply to this) (Parent)

dīvaini par tām sērām, jo man apkārt ir tikai sašutuši un dusmīgi cilvēki, kuri mēģinat saprast situāciju un rīkoties. un sēras pazib, protams, bet tā kā tu apraksti, tā man likās, ir tikai tiem 54 cilvēku radiem, draugiem, kā arī pārējiem ievainotajiem. jo lielākoties pārējiem sēras ir liela līdzjušana un nevēlēšanās pieļaut vēlreiz tādu situāciju. sēras/skumjas/pārdzīvojumi->sašutums/dusmas->rīkošanās.
un ir liela atšķirība starp dabas katastrofu, kuras priekšā cilvēks vienmēr būs bezspēcīgs un kļūdaini uzbūvētu ēkas projektu,kas vairākkārt mainīts, lai samazinātu izmaksas.

(Reply to this) (Thread)

Tempļa drupu bildēs un video var redzēt ir baigo, baigo svecīšu un ziedu jūru. To visu noteikti nav sanesuši bojāgājušo tuvinieki. Tur ir tāds masu pavilciens. Tad vēl skatījos LTV sēru ziņu izlaidumos visādus savdabīgus materiālus, piemēram, sižetus un intervijas par svecīšu likšanām pie maksimām citās Latvijas pilsētās. Katrā ziņā, manuprāt, tiešām ļoti unikāli.

Dabas katastrofām jau arī iespēju robežās var iepriekš sagatavoties, evakuēties, pārvietot un nostiprināt iedzīvi, ēkas drošas un attiecīgajiem hazardiem atbilstošas būvēt u.t.t. Pēc dabas katastrofām cepšanās tāpat ir līdzīga - par valdības, visādu dienestu neizdarību vai nepietiekamu izdarību, par korupciju un krāpšanos būvniecībā, kā rezultātā nepietiekami drošas ēkas uzceltas u.tml. nejēdzībām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pie Daugavpils Maximas svecītes lika visi viņas radi, draugi, draugu draugi, kuri nevarēja atbraukt mātei līdzi uz Rīgu. Tā meitene bija tikko aprecējusies un gaidīja bērniņu, turklāt aktīvi piedalījās visādās sabiedriskās aktivitātēs,dejoja tautas dejas. loģiski,ka viņas nāve tiešā mērā satrieca ļoti daudzus. Manu draugu lokā ir ļoti daudz viņas draugu, cienot draugu ciešanas es arī būtu gatava nolikt svecīti.

Paskaiti-ir 54 miruši cilvēki, paskaiti cik katram cilvēkam parasti ir radi, draugi, un latvijā ir tā,ka arī draugu kolēģi, draugu draugi jūt līdz sērās. ir tikai loģiski par tādu svecīšu pienesumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bija sižeti no Jelgavas, Tukuma, vai tik Kuldīgas ne. Daudzi svecīšu licēji intervēti, kas teica, ka nevienu bojāgājušo nepazīst, bet vienkārši sēro.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un kas viņiem liedz sērot. un laukos cilvēku domāšana vienmēr ir bijusi daudz emocionālāka. no vienas puses var lieliski saprast šo cilvēku rekaciju. kā nekā 63 gadu laikā lielākā traģēdija.
http://en.wikipedia.org/wiki/2013_Riga_Maxima_superstore_collapse
jebkurā gadījumā es neuzskatu, ka tavā rakstā izteiktā doma ir viennozīmīga tendence, kas būtu jāuzlipina katram latvietim kā atpazīšanas zīme.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tik tiešām. Kas viņiem liedz?

(Reply to this) (Parent)

es ļoti atvainojos, bet tavs raksts un secinājumi izklausījās pēc absolūtas neiedziļināšanās un vienkārši savu jau sen nosēdušos stereotipu reflektēšanas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es neironizēju un nevienu necentos aizskart. Gluži otrādi.

(Reply to this) (Parent)