Skatos LTV7 un sajūsminos: nenormāli kruti ir tie Vides faktu ceļojumi!!! Sibīrijas daba mani vienmēr ir pievilkusi, laikam tāpēc, ka mana mamma nākusi no dziļiem Krievijas laukiem, un es vienmēr esmu gribējusi turp aizbraukt. Saknes pievelk, you know.
Vēl man patika atklāsme, ka smaciņu mazgāt nevajagot, ja grib izvairīties no odiem (sens indiāņu sakāmvārds). Jee, varu iztēloties tās šausmas! :D

Atceros, ka vasarās 4 dienas, dzīvojoties pa telti pie jūras, vienīgais pieejamais ir sālsūdens & beigās jau to pašu nesmādē, jo tīram tikt ta vajag. Reizēm smiltīs berzām ābolus, jo tā šie tīrāki kļuva, bet vispār smiltis vienmēr bija visur: pat krēma bundžiņā, ūdens pudelēs un ausīs! Un odi! Ak tās šausmas, kad iegadījās bezvēja odu vakari!! Bet tas kaifs! Tas vārdos neaprakstāmais kaifs no bezcivilizācijas, pilnīgi cita laika ritējuma un vējā sapampušiem pirkstiem!!! Esmu atkarīga no jūras, un šķiet, ka šī atkarība gadu no gada pieņemas tikai spēkā nevis norimst.