Gandrīz gads
Uz sportiņu iet tikai dažas meitenes, tai skaitā es. Nu kādas 3-4 tā regulāri. Visai bieži gan gadās, ka mums "dienas nesakrīt un tad dzelžu zālē esmu viena pati. Ja džeki jau pieraduši pie manas soļošanas, tad joga viņos raisa pilnīgu izbrīnu un reizēm pat gadās tā, ka šie nāk runāties, ko un kā var izdarīt (visjautrāk ir tad, ja taisu špagatu, jo tas laikam ir kaut kas vispār like ārprātīgs :) Enīvei - sarasts pa visu šo gadu ir gana daudz, un ir patīkami, ja enerdžaizingam var uzlikt savu mūziku un darboties normālā drumā. Man aizvien vairāk liekas, ka esmu kļuvusi atkarīga no tā fīlinga pēc trenniņa. Un vēl man šķiet, ka sen jau būtu aizgājusi pa pieskari, ja nelādētu laukā visu to enerģiju, kas ikdienā dēļ darbiem iekšā vārās.