par hiperaktivitāti
Ja godīgi - mani nomāc sajūta, ja nekas nav jādara. Nu tā kā šovakar - visi darbi izdarīti, haltūras nav ienākušās, strelkas nekādas nav sarunātas.. nu tāds brīvs vakars, par kādu daudzi droši vien sapņotu.
Mani vienmēr ir nomocījusi hiperaktivitāte un 100% chill vienmēr beigās, tāds kā labi padarītai darba sajūtai beigās pienākas. Tad es sēžu un gudroju, kā sev laiku aizpildīt. Sabliezu iekšā visas skaņu izdodošās ierīces kas mājā ir, palika labāk. Vismaz kkāds bardaks apkārt, a bardaku man lūdzu & vairumā, ja! Kaut kā neprotu vairs mierīgi dzīvot. Reiz baigi sen par mani klasesbiedrene uzrakstīja, ka es esot kā Emīls - aizraujoša un dumpinieciska, kas reizē pievelk un baida.. es pat teiktu ar nebeidzamu dzīves izgaršošanu.
Tā ir kā tāda baudas negausība - ir labi, vajag vēl labāk & vajag tā, ka jumtu rauj nost ku labi.. Nu ja, tāpēc arī mēģinu visu pēc kārtas, no kā baidos, no kā raustos, ko īsti nezinu un tādā garā.. adrenalīns?! Nez, bet patīkami. Katrai sevis pārvarēšanai ir tāda salda garša.. saindējoša, atkarību izraisoša un baudpilna. Mhm, baudpilna.