Lee ([info]lee) rakstīja,
@ 2008-05-26 10:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Nekad agrāk man tā man nav bijis, bet nu ir, un tas mazdrusku dzen izmisumā.
Tā ir tā sajūta, ka man jāpaliek vienai, lai sevi atkal savāktu kopā. Ilgstoša komunikācija ar cilvēkiem pēc tam no manis "prasa" atiešanu no tās vaļā. Tā sajūta, ka esi atļāvis pārāk tuvu sev pienākt klāt, ir šķebinoša un pretīgi salda. Par daudz cilvēku, par maz man sevis pašas. Man šķiet, ka tas nemainīsies vairs nekad. Man liekas, ka ik pa laikam jūs visi man riebsieties līdz vēmienam. Lūk, un tas mani biedē.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]rediiss
2008-05-26 11:47 (saite)
ja tā pievērš uzmanību faktam, tad arī man, piemēram, diezgan stipri krīt uz nerviem visi ikdienā sastopamie kolēģi, pat Foršā kolēģīte dažkārt tādus pekstiņus notrādā, ka... veee... bet es izvēlos pārāk nekoncentrēties uz šīm izjūtām. citādi jau bez jumta var palikt :)
p.s. tu tak esi mans pozitīvās domāšanas paraugs! lai gan tikai virtuāli pazīstams. vienalga paraugs :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]lee
2008-05-26 11:52 (saite)
Redzi, nav jau nekur teikts, ka man tagad nepozitīvi viss iet ;)
Pierakstīju to, kas man palīdz saglabāt to pozitīvo citrreiz - vajag dienas, kad "attiet", un patiesībā jau laikam tas ir tikai normāli.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?