par bērnību
Kad vēl vecāki kopā dzīvoja, pāri ielai - kaimiņmājā - mitinājās mans labākais draudziņš. Vispār visus tos puiku izgājienus samācījos tieši no viņa - rāpos kokos, antenās, staigāju pa māju jumtiem, rīkoju štābiņus tik augstās vietās, kur citiem ap dūšu slikti metās. Reiz tētis Jāņos nostādīja mani visu viesu acu priekšā un teica, ka vedīšot mani uz izpildkomiteju par puiku pārtaisīt. Vispār jau es to nopietni uztvēru un dikti sabaidījos, uz kādu brīdi bija miers - rotaļājos pa zemi un spēlējos ar vistām, kurām ik pāris dienu jāprecās bija. Vārdsakot, kam negadās dīvainam bērnībā būt.. :)
A kaimiņu puika bija baigais kārumnieks - viņš mūždien pa virtuvi ar manu mammu rosījās, pusdienas taisīt palīdzēja un tādā garā. Vienreiz, kad vecāki nebija mājās, sākās milzīgs pērkona negaiss. Protams, ka es kā skuķis nenormāli sabijos, bet draudziņš turpretī izdomāja pavisam elegantu gājienu - tā teikt divus zaķus ar vienu šāvienu - lai miers mājā un paika ir. Rezultātā abi tupējām zem lielā izvelkamā krēsla un locījām iekšā pušžāvēto desu - tā tas zibens mājai netrāpot. Citreiz mēs aptīrījām zirņu vagas, citrreiz pa kaimiņu dāziem šiverējām. Vispār jau baigi neganti darījāmies. Vēl mūs mēdza saukāt par brūti ar brūtgānu, par ko man šausmīgs kauns bija.
Laika gaitā arī man parādījās ineterse par meiteņu štellēm, bet tie puiku gājieni man vēl joprojām iekšā sēž.