Šodien radās eksistenciālas pārdomas par dzīvi.. Vot ne jau par tādiem sūdiem kā būt vai nebūt..jautājums ir KĀ būt, jo ka BŪT - tas ir vairāk kā skaidrs.. Kad visu rīta cēlienu biju līdz nelabumam apdomājusi savu private dzīvi un kārtējo reizi sapratusi, ka tā ir pilnīgā d***ā, pār prātu kā auksta ūdens šalts pārlaidās cita doma - būs sūdi ar visu to ekonomiku. BŪS! Tajā brīdī gribēju sakravāt mantiņas un sākt meklēt kontaktus kkur Skandināvijā, kur visa tā krīze piemeklētu mīkstākā variantā. Bet ak nē taču! Esmu tak īsta latve kas ar sirdi un dvēseli mīl Latvijas katastrofālos ceļus un izzāģētos mežus.
Bet tā trauksme ar visu to padarīšanu tirgū mani nepamet - gribas kkur investēt naudu un uzkrājumus, kuru man nav, pirkt mašīnu, ķert, grābt.. kamēr visi tie inflācijas apkarošanas plāni vēl nav sākušies.. Gribas mainīt lietas, kuras nevaru ietekmēt..ajhh..vārdusakot - tradicionālā depresija mani piemeklējusi daudz smagākā formā. Samaitātais kapitālisms!