Vakar apsvēru vēl vienu variantu: kļūt par darbaholiķi-egoisti, kas darbā gūst neizsakāmu baudu, brīvdienas pavada, kā vēlas, pārsvarā draugu kompānijā; baidās no vientulības, dzer vīnu un raksta smeldzīgu dzeju. Es tā varētu. Vēl vairāk - esmu tā jau dzīvojusi.
Vakardienas jautājums pēc manas idejas izklāsta: "vai arī es tur varēšu kkur maliņā eksistēt?" man likās absurds. Vīriešiem tur vietas nav, tā suga visu sabojā.