Par tému
Vai jüs,cienìjamie,biezi domäjat par par pasnävìbas tému? Par to,käpéc cilvéki tä dara? Par to,vai tä ir glévulìba vai drosme? Par to,kä to labäk izdarìt,kä nesäpìgäk,kä viegläk? Un ko ar to panäkt un panäk? Es biezi. No ~8 g.vecuma,kops redzéju vienu vecu krievu filmu..es péc tam méginäju uzkomponét melodiju péc tàs müzikas motìviem..Kad lasìju avìzes,vienmér lasìju pédéjo lapu ar séru pazinojumiem un raudäju..Kopš tä brìža säku apjaust,kas ir näve. Pusaudža gados biju saķérusies vienas draudzenes idejä par pasnävìbu iespéjamu tikai tad,ja redzétu cilvékus raudam pie mana zärka.. Šobrìd es zinu,ka tä ir liela drosme pabeigt sevi un likt visiem mìlajiem raudät..Né pat - liels egoisms. Es vienmér atceros tikai vienu - kädä fantastiskä filmä reiz teica - jädzìvo,jo dzìvìba tev dota,näve atnäks tàpat. Täpéc es dzìvoju no tä visa,kas man dots..un tas nav maz. Man dots tik fantastiski daudz,ka reizém pietrükst cilvécisku ìpasìbu,lai to visu izbaudītu. Vai tāpēc esmu ķerta un man vajadzētu skalot smadzenes???

//UPD. Bet vispār ir visai sūdīgi. Vakar bija pavisam sūdīgi. Šodien ir drusku, drusku labāk..bet vēl nav vakars. Neko negribas, neko nevajag un viss riebjas. Pat ēdiens. Vakardienas vakariņas tā arī neapēdu un tās palika pilnā porcijā uz pannas..Un šorīt dzīvoju no tējas, ūdens, zivju eļļas un tulīt dzeršu kafiju. Ticiet vai nē..pati sāku par sevi uztraukties.