1999
Vai Tev nav pasaules žēl?
Cilvēk, attopies!
Var jau būt, ka nav par vēlu...

Cik salkani vārdi!
Kas to lai zina,
Ka tie nav par skādi?

Varbūt pārāk daudz to ir?
Un dziļi dūksnāji mūsu pasaules šķir?

Es viena, man pasaule viena.
Jūs visi - tā otra,
Bet pa vidu siena.

Un tad šurpu skrējāt jūs:
Ārdījāt, plosījāt un plēsāt,
Un manu sienu no pasaules dzēsāt.

Paņēmāt visu kas, bija,
Un manas zemes asaru lietus
Tam visam pāri lija.

Es savas pasaules kaktā tumšākajā
Noslēpos
Un klausījos tukšumā draudīgajā.

Dusmu vējš kauca un plosīja
Visu,
Kas palicis pāri vēl bija.

Es cerēju.
Gaidīju.
Un zināju.

Nāks diena, kad vairs nebūšu viena,
Un no jauna pacelsies:
Nu jau drošāka, augstāka akmens siena.

Jūs stāvēsiet ārpusē
Un lūgsiet, lai laižu,
Bet iekšā vairs netiksiet.

Ceļi uz pagātni būs nosvītroti,
Mani akmens vārti - nocietināti,
Un drūmākie brīži nodzīvoti.

Būs dzīve jauna,
Un no vecās pasaules pagātnes rēgiem
Man nebūs vairs kauna.

P.s.Ik pa laikam atgriežos pie kādas no šīm sajūtām..Tolaik, tālajā 1999., kad šis tapa, pat nenojautu, ka man viņš palīdzēs simtiem reižu...