Patiesībā - ne tikai..Kad to rakstīju, bij drusku citādāka situācija, nekāda sakara ar mīlestību..Tas nāca vēlāk..Un tāpēc jau arī rakstīju, ka šis dzejolis man ir palīdzējis daudz, daudz reižu dažādās situācijās...
Patiesībā jau mēs visi nepārtraukti ceļam tās sienas, mēģinam aizmirst, mēģinam nedomāt to, ko nevēlamies atcerēties...
..mēģinām nemīlēt...un tad viens sīks vārds no "sienas otras puses", un siena rodas plaisa.. Un..zini, kas ir pats dīvainākais??? Ka negribās viņu aiztaisīt...Gribās atkal palūrēt pa to spraugu ārā, lai gan labi zini, ka sāpēs...Bet gribās..un lai cik nožēlojami tas neizklausītos - gribās atgriezties un atkal uz mirkli ļauties tām dedzinošajām sajūtām..Jo esmu tikai cilvēks, un nekad nebūšu pārcilvēks..Vismaz esmu patiesa pati pret sevi..