Gaiss ārā smaržo tā kā pēc tā lieliskā padomju izgudrojuma, ko sauca par Kalna saulīti. Bija tāds verķis, kuru pieslēdza pie elektrības un tā apgaismojums dezinficēja izstabu.. Bija jāstaigā ar saulenēm, lai nebojātu acis.. Vēl pie viņa varēja arī sauļoties, ja nemaldos.. Un vēl..viņš dīvaini smaržoja - tāpat, kā tiko gaiss pie Viesturdārza.
Vispār tas mani nedaudz izbrīnīja, jo tā atmiņu smarža momentāli iemeta galva domas par saules atmirdzētu meža ceļu, sēņu groziem, smagiem un melniem gumijniekiem un rasas piles ikvienā zāles stiebra galā. Un man tapa vairāk kā skaidrs, ka atvaļinājumā došos sēņot uz laukiem, izstaigāšu visas bērnībā staigātās sēņu vietas un ar acīm noglaudīšu katru apsūnojošo akmeni, kas nogūlies blakus pie meža takas.
Laimīgam būt.