Jau otro dienu nemiers iekšā - dīda kā pavasarī..ēstgriba jau pārgājusi..gaidu, kad iestāsies pilnīga pavasarim raksturīgā eiforija.. Nezinu kāpēc tas viss..Galīgi aptrakusi..Gribas atkal uzsākt baigāko riņķa danci un "uz-vietas-nesēdēšanas" periodu..tikai zinu, ka tas viss beigsies ar rokenrolu un uz urrā. Vai man to vajag? Kā to nemieru sevī noslāpēt? Kā ugunsgrēku apdzēst? Nu priekš kam? Priekš kam satricināju sev pamatu zem kājām? Priekš kam man to vajag tieši tad, kad visa dzīve sāk nokārtoties? Esmu radīta nemieram un nepiepildītām ilgām?? Un, ja tā - cik ilgi es tā varēšu izdzīvot???