Tās visas gudrās žurnālu un pamācošo portālu runas, ka dzīve pēc tik un tik ir skaistāka un labāka par tik un tik, jo Tu pēkšņi esi ieguvis kādu viedumu vairāk, ir tikai kaut kāda ilūzija vai sevis mierinājums. Labāka? Par ko? Nopietni? Un jo?! Man gan liekas, ka ap to brīdi ir izdzīvotas visas izlūzijas, zaudēti pāris sapņi, draugi un tuvākie, un tad "pēkšņi" visas līdzšinējās problēmas un drāmas kļūst mazsvarīgas. Empātija gan, maita tāda, nepamet. Un par to tad arī šad tad noraujies pa pilnu programmu - vai nu nu "kā tad tā- tik pēkšņi jūtīga un kā ta nu tēlo" vai arī neatbilsti ekspektācijām "tev taču gan tas bija jāsaprot"! ..Un pēkšņi ziedošana televīzijā iegūst jaunu jēgu, jo tur vismaz var arī izkaukties no sirds un nevienam vairs neliksies dīvaini, un tad reklāmpauzēs var savākties, dziļi elpojot un sevi mierinot, ka nav jau tik traki ar to tavu dzīvi. Un nav arī tā, ka tagad kādam būtu kaut kas diži liels no šī visa "jāizloba", vnk kaut kad pienāk brīdis, kad par līdzšinējām lietām satraucies mazāk un savas dzīves notikumos, veiksmēs un neveiksmēs sāc "vainot" sevi nevis citus. ..Un cilvēki & notikumi šeit un tagad iegūst gluži jaunu jēgu. That' s all.