Pat izstāstīt nevaru, cik suicidāla esmu kļuvusi. Vakar sēdēju coffee shop'ā pirms tieslietu eksāmena, dzēru otro šotu jēgerīša un kumelīšu tēju un riju asaras. Nekam nav nekādas nozīmes, dziļākas jēgas, pat īsie baudas mirkļi vairs nepiepilda. Nākotne rādās godīgi izcila, spoža un lieliska, bet nevaru piespiest sevi to vajadzēt vai gribēt. Un kauns, šaušalīgs kauns tā justies.
Un tās domas piezogas, kā pieklusināt pārspīlēto traģiskumu, kāda gan etiķete tādos gadījumos, kā paskaidrot kāpēc draugiem un ģimenei.
Mana nesenā pārliecība, ka '... people stay alive for each other', - muļķības, neviens otram nevar uzlikt tādu slogu un pienākumu.