Es vakar biju darba izbraukumā ar nakšņošanu. Stefanam šorīt skrējiens, Līnai sacensības. Tad nu lūdzām omu paņemt Maksi un Annu.

Šodien pa vienam radāmies mājās. Kā beidzamajiem Stefans aizbrauca pēc M&A.

Anna ienāk pa durvīm un uzreiz meklē mani. Samīļojamies. Palīdzu novilkt jaku, skrienam čurāt, krāmējam galdu. Nu sīkumi.

Pēkšņi viņa sāk lēkāt man apkārt un beigās apskauj manu kāju un nelaiž mani vaļā. Paskatos lejā, bērns tāds saviļņots un emocionāls. Nolieku visu malā un pietupjos. Anna apķeras man ap kaklu un saka: "mammu, es tevi ļoti mīlu!" man asaru pilnas acis, mana mazulīte! Spiežu klāt, ņurcu un nesaprotu, kā viņa tādu teikumu varēja pateikt. Visi pārējie ir turpat un vienkārši noskatās mūsos. Kad emocijas drusku norimjas un atsāku spēt runāt, tad izsaku savas bažas skaļi. Anna taču nerunā un ja runā, tad latviski tā divvārdīgi, bet te pēkšņi tāds garš teikums. Un vāciski viņa neko tādu nesaka. Kur viņa to iemācījās?

Līna paskatās savām gudrajām acīm manī un saka : no tevis, mammu.

Tad man uznāca riktīgs raudiens. Jo ja vēl par Annu un viņas sapratni var šaubīties, tad par Līnas ne.

Es laikam atkal nebiju novērtējusi savus bērnus un pati sevi.

Un Anna laikam vairs nav tik maza.