Annis šodien pirmo reizi bija bērnudāzā ne vairs kā ciemiņš, bet kā jau bērndārznieks.

vissatraucošākais gan notika pirms mēs nokļuvām b/d.
ieliku Annu riteņbeņķī, izstūmu riteni un braucu. kaut kas man pa cisku klapējas. aha - Anna atkal kāju izvilkusi ārā. nu nekas. nelon apstāties, jo viņa tūlīt atkal to ārā izlocīs. dinkš - es taču vispār nepiesprādzēju viņai pēdas... nobraucu vēl pāris metrus un tad devu pa mēmiem - es taču Annu VISPĀR nepiesprādzēju!!!!!!!!!!!!! vnk ieliku krēslā kāmēr uzvilku ķiveres un izstūmu ārā.... bet nu nekas. galvenais atcerēties turpmākam, ka lai ko arī es nedarītu, vispirms jāpiesprādzē bērns.

pašā b/d viss gāja kā pa diedziņu. Audzīte nēsāja apkārt raudošus bērneļus un slaucīja puņķainus degunus, es dzēru kafiju un vēroju kā Anna droši iet pie bērniem, rāpo pie ieinteresējušām mantām, šūpojas, spēlējas, krīt un gāžas, bet dara tālāk. un citu bērnu fona viņa izskatījās tik aktīva, bet reizē ar sevi apmierināta. te mājās nemaz nebiju ievērojusi, ka viņa tik daudz ko prot. šūpojas un klakšķina tā kā pakavi klaudz jau sen, bet bumbu tik aktīvi spēlē un ar mašīnītēm braukājas un saka "brrr". uzreiz iedomājos par Maksi. laikam no viņa noskatījusies.

pēc stundas mums palūdza iet. mēs gan abas būtu palikušas vēl :D nekas - rīt turpinājums!