laura_skujina

"Let Your brain work in London (..)" /text in poster in the tube station/

Te visapkārt ir zaļš un ziedošs. Zied kastaņi. Zied puķes. Zied koki. Zied krūmi. Nu, labi lielāko daļu no tiem vienkārši nezinu. Bet pārsteidzoši, ka Londoniešu zuper mazajos piemājas dārziņos viss zaļo un plaukst - lielākoties ir zilas, rozā, baltas un violetas krāsas puķes vai krūmu, kas lieliski iederas ainavā. Tāpat zied un zaļo arī visos parkos. Skaisti.

Līst. Šķiet katru reizi, kad es eju lūkot pilsētu. Tas gan nav pārsteidzoši, šī tak ir Londona.

Semināri lielākoties ir pārpildīti. uz 3 pat netiku iekšā telpā. Vēl citi organizētības trūkumi - semināru beigu un sākumu laiku saskaņošana, ieeja/izeja seminārā nav nodalīta, semināri visbiežāk ievelkas utt. Bet cilvēki patiešām runā par tēmu un tendencē un semināru apmeklētāji to saprot. Priecē kompetence. Turklāt izstādes atmosfēra arī ļoti augstā līmenī. Ļoti interesantas izstādes atrakcijas un prezentreklāmas - tomēr mārketinga speciālisti reklamē sevi.

Soho nav visa izkārta ar sarkanām lampiņām. Tiesa ir ļoti daudz Āzijas tautu ēstuves un seksshopi. Suši tur ir garšīgs.

Pasaulē lielākais rotaļlietu veikals ir vilšanās - nav tur lielāka mašīnīšu modeļu izvēle nekā Latvijā.

Ceļos pēc viņu laika sešo un eju pastaigāties - pēc mūsu laika tas sanāk 8:00.

Kopumā iet labi.

skriešana pa pa peļu, kāmīšu un visādu citādu mazu grauzēju ratu ir tad, kad tu apstājoties redzi to pašu, ko redzēji pirms uzsāki skrējienu. nav attīstības, nav mērķa. ir bailes pārtraukt skrējienu, jo tad notiks kaut kas slikts. vai arī nav nekā labāka ko darīt.
piekrītu uzskatam, ka vēsture, arī konkrēta cilvēka dzīve, norit pa apli - ratā. jo katra cilvēka pasaule ir slēgta, respektīvi, to kaut kas vairāk vai mazāk ierobežo, kaut vai ķermenis un izsmeļamie, nekad neatgūstamie, resursi. arī prāta spējas. mēs ik dienas iegūstam kādas jaunas zināšanas, bet vienlaikus atgriežamies vienmēr pie kādām jau esošām pārdomām, spriedumiem un zināšanām. t.i., mūsu domas arī griežas pa ratu. un ja visu laiku notiek atgriešanās pie domas, kas nepavisam nepatīk, tad domas var būt graujošas.
laikam tomēr spirālē, klāt nākot pievienotajām vērtībām.

Tu vari izķemmēt manu suni, bet pēc tam, kad viņš ies un ostīs Tavas kurpes un ēdīs no Tavas rokas, tas būs Tavs laiks, Tavs prieks, vairs ne manējais.
/Mazliet pielāgots citāts no I. Ziedoņa epifānijas/

Kas: rokgrupas Muse koncerts
Kur: Berlīnē, precīzāk – Arena Berlin Treptow
Kad: 25.11.2006., plkst. 20:00

Treptovas arēna pulksten 20:00 vēl relatīvi patukša - telpā, kas ir kādas divas reizes mazāka par Skonto arēnu, piepildīta kāda ceturtā daļa. Tieši 20:00 uz skatuves kāpj iesildītāju grupa Noisettes un tieši 20:30 viņi beidz uzstāšanos. Kaut arī šo grupu dzirdu pirmo reizi ir skaidrs, ka izpildījums atbilst Muse stilam. Vokāls labs, tāpat muzikālais pavadījums. Nu labi, tiem, kas ir kopā ar mani šī grupa iepatīkas vairāk, nekā man.
Pēc Noisettes seko stundu gara atsildīšana. Tas manāmi nomāc pūli. Cilvēki atsāka sarunas, atsāka smēķēt. Savukārt karstums un cigarešu dūmi šausmīgi kaitina mani, kā arī noriebjas kājās stāvēšana. Šīs stundas laikā pūlis jau vairākas reizes paspēj aplaudēt, reaģējot uz kustībām uz skatuves (tā tiek iekārtota) un uz fonā skanošajām dziesmām. Pūlis aug, tas nu jau kļuvis kādas divas reizes lielāks. Cilvēki kļūst aiz vien fiziski tuvāki jeb saspiestāki. Pūlis grib Muse.
Pienācis laiks paskaidrot – man nepatīk šāda veida masu koncerti. Būt saspiestai un neko neredzēt 1,60 m garā auguma dēļ, liek just tādu diskomfortu, ka spēja baudīt koncertu kaut kur izkūp līdz ar blakus stāvošo cigarešu dūmiem.
Un beidzot, beidzot parādās Muse. Mana redzamība ir nekāda. Un šķiet, ka gribu lai koncerts ātrāk beidzas. Es novērtēju savu neveiksmīgo stāvokli un izlemju doties vērot koncertu zāles malā.
Un Beidzot es viņus redzu. Viņi izklausās lieliski. Reizēm, aizejot uz koncertu, nākas secināt, ka visu laiku esi klausījies ar datoru apstrādātu balsi un piepeši dzirdi īsto – ntās reizes vājāku. Ar Metjū Belamiju tā NAV. Koncertā balss ir tik pat tīra un izkopta kā ierakstos. Tieši to pašu jāsaka par muzikālo pavadījumu. Mūzikas kvalitāte ir lieliska. Kā vēlāk atzīst mana draudzene Tija Sīle (viņa ar tur bija): „Ne velti Muse tiek uzskatīta par vienu no šobrīd labākajām koncertgrupām. Tehniski perfekts izpildījums kopā ar jēgpilni skaistu mūziku nav bieža parādība mūsdienu plastmasas popa apsēstajā estrādē”.
Turklāt dažu dziesmu izpildījums pat likās labāks, salīdzinot ar to ierakstiem. Dziesmas dzīvajā ieguva arī dzīvāku un interesantāku skanējumu. Piemēram, dziesma Super Masive Black Holes no jaunākā albūma Black Holes and Revelations skan intensīvāk, aktīvāk, aizraujošāk. Tā dziesma vienkārši liek dzīvot līdzi. Nu vairs šīs dziesmas ieraksts man nekad neliksies tik vilinošs, kā dzīvajā.
Patīkama ir arī skatuves tuvums. Piekļūt skatuvei nemaz nav tik grūti. Piemēram, Ilvai Vasmanei izdodās piekļūt Metju Belamijam vistuvāk no mūsu bariņa - triju cilvēku attālumā, kad viens noģība palika vairs tikai divi cilvēki. Tā arī nesaprotu, kāpēc viņa neizrēķinājās ar palikušajiem diviem. Tā kā skatuve nav norobežota un ir samērā zema, priekšā esošie ir nodrošināti ar lielisku redzamību. Ilva vēlāk stāsta (un arī blogo), ka lieliski varēja redzēt mūziķu sejas izteiksmes. Uz viņu tas atstāj iedvesmojošu iespaidu – var redzēt, ka Muse mīl to, ko dara.
Biju dzirdējusi, ka Metjū Belamijs reiz koncetā salauzis degunu spēlējot klavieres. Tāpēc esmu sagatavota, ka klavieru spēlēšana ir kaut kas īpāšs. Šoreiz gan neviena solista ķermeņa daļa necieš. Neskatoties uz to, klavieru spēlēšana atstāj iespaidu uz visiem - pūļa skaļums pieaug vēl par vairākiem decibeliem. Viņa pianista talantu nekad neesmu apšaubījusi – nu redzu to savām acīm. Metjū pirksti pār balto klavieru taustiņiem tik virtuozi, tik aizgrābti un mūzika no instrumenta tik dzīva un manām ausīm tīkama. Man tas tik ļoti iepatikās, ka gribēju vēl un vēl, gribējās, lai viņš nepārtrauc spēlēt klavieres. Vai es jau teicu, ka tas ir kauta kas ĪPAŠS?
Koncerta beigās liekas - eu, tas bija pārāk īss. Un kur ir Unintended, Feeling Good un Uno? Tas nav godīgi! Nē, nē, nē, nāciet atpakaļ un spēlējiet vēl.
Uz hosteli ejot galvā skan Bliss un Our Time is Running Out – šīs divas dziesmas koncertā, manuprāt un manu drauguprāt, skanēja īpaši labi. Nē, meloju – lieliski. Vienkārši lieliski. Aizmirsu diskomfortu, aizmirsu nogurumu, tikai MUSika.
Un pēdējā dziesma Knights of Cydonia tik iedvesmojoša – ne tikai vārdi, ne tikai mūzika, bet arī veids, kā Metjū Belemijs to aiznes līdz skatītājiem – pārliecinoši:
No one’s going to take me alive.

Sveiki!

Gatavoju rakstu par e-pastiem žurnālam Lietišķā Diena. Un piepeši iedomājos izmantot Jūsu palīdzību. Lūdzu, pastāstiet kādu e-pastu Jūs lietojat, esat lietojis. Kādi ir konkrētā e-pasta pakalpojuma sniedzēja plusi un mīnusi?

Paldies!
Laura Skujiņa, ar cieņu.

un, kas arī notiktu, ja es ieritinātos zem segas gultā un atteiktos no turienes izlīst ilgu, ilgu laiku? ignorējot, kā vajag un kā būtu pareizi. ignorējot stundas, rītus, pusdienas, pēcpusdienas, vakarus un naktis. ignorējot gada laikus. ignorējot savas ambīcijas un augstos mērķus. ignorējot citu skatienus. ignorējot zvanus un vēstījumus internetā. beigās varbūt pat sevi.

Uldis Duka:
LR2 vadītājs.
lielisks un pamudinošs pasniedzējs. vienmēr var aprunāties un uzdot jebkuru jautājumu.
jauks un vienkāršs cilvēks. lieliskas darba spējas un apņēmība.
miris.

Ironiski, ka uzzināju par Dukas k-ga nāvi, gatavoja viņam mājasdarbu. tik ironiski, ka pat smieties negribas.

Vī, esmu pabeigusi recenziju par J.Dombura un I. Voikas "Kurš nozaga trīs miljonus" un U. Dreiblata "Trīs miljoni, kas satricināja Latviju".
Kaut kā galīgi nevēlējos rakstīt analītisku darbu par analītisku darbu, bet manas īaptnības - tas, ko negribās, par spīti jādara vēl cītīgāk - rezultātā esmu ieguvusi 5 lapas garu recenziju. Arī pasniedzējiem visbiežāk patīk tieši mani piespiešanās darbi.
Kur prieks man? Ir gandarījumus par pushotiem limitiem un bezdievīgs nogurums. Lol.

Un tagad jāklausās radio sižeti un jāpiefiksē, cik s gari ir šamie un kādi viedokļi tajos atspoguļoti (tas sižetos par Praidu). There I go again.

Viņu sauc par Raitu.
Viņa ir ļoti skumja.
Viņai nesen nomira ļoti tuvs cilvēks.
Tā ir mana jaunā draudzene, ar kuru es pavadu kādu laiciņu piektdienas un ceturdienas rītos.
Raita neuticas, viņai nepatīk, ka viņai tuvojas. Tikai tad, kad viņu noglāsti un parunājas var redzēt, ka viņai gribas kādu sev blakus, bet bail atkal uzticēties. Bail, ka atkal var notikt tā pat. Vai varbūt baidās, ka tā nodos manis minēto tuvo cilvēku. Kad viņa paceļ savas skumjās, brūnās acis, šķiet, ka viņa ir gudrāka par tevi un tu vairs neko nespēj teikt, lai šo suņabērnu mierinātu. Tavas gudrības par to, ka ir jāpriecājas par dzīvi, pārvēršas par čukstu.
Vispār ir jau labāk. Salīdzinot ar pagājušo piektdienu. Tad viņu izdomājām pārvest no krātiņa uz kucēnu izstabu, kur naktis un nejaukos laika apstākļos savas stundas vada mazie šmurguļi (dzīvesprieka iemiesojums). Tur ir dīvāns. Izrādās dīvāns Raitai riktīgi patīk. Šķiet uz dīvāna ir pavadīta visa agrāka suņa apzinīgā dzīve pie exsaimnieka. Viņas uzticība pret bijušo saimnieku nav mirusi. Tā ir pārvērtusies milzīgās skumjās un neuzticībā pret visiem citiem cilvēkiem. Nav vairs dzīvesprieka. Bet šodien Raita jau bija draudzīgāka un ēda no rokas, un vispār - ēda, tiesa gan dīvānā. Bet uztaisīju viņai kraukšķu taciņu no dīvāna līdz ēdamā trauciņam uz grīdas - tad ēda ar uz grīdas. Un iet staigāt. Un nav tas suns vairs tik mazkustīgs. Ir progress.
Suņabērnam tikai jātiek pāri saimnieka nāvei. Nu, nav tas "tikai".

Ā, jā, es tagad esmu brīvprātīgā Juglas suņu patversmē. Man ir uzticēts būt par suņu "psihologu" - pavadīt ar viņiem laiku un parunāties. Ar tiem, kam komunicēt negribas/nesanāk.
Šodien iepazinos ar vēl diviem aprūpējamiem: Rika un Zuze.

mani ēšanas paradumi - ēst sākot ar negaršīgāko un beidzot ar garšīgāko augošā secībā. šādu sistēmu izmantoju arī mērot drēbes veikalos - vispirms tas, kas patīk vismazāk un beigt ar to, kas patīk visvairāk.
nu re, vakar ēdot picu aizdomājos - vai es izbaudu katru dzīves mirkli, it kā tas būtu pēdējais. laikam jau pica un drēbes tāds nieks vien ir. un man patīk tieši tā.
šī aizdoma visticamāk no tikko skatītās filmas "Adrenalīns". galvenajam varonim, lai šams izdzīvotu nepārtraukti jānodrošina sev augsts adrenalīna līmenis. patika - patika un vienlaikus nedaudz tā kā biedēja, tā kā uzvilka agresīvais un ātrais stils, kas godam noturēts līdz filmas beigām; patika sižeta pavērdsieni, kas iezīmēja baudāmu ironiju. un filmai pat bija mesidžs.
forši, ka kino skatītāji aplaudē. hmm, tikko atcerējos, par ko aplaudēja. proti, brīdī, kad galvenais varonis veiksmīgi apmierina savu meiteni :) - varbūt izklausās tā perversi, bet tas jāredz kontekstā. nebojāšu prieku tiem, kas plāno noskatīties filmu.
tātad - vai izbaudu dzīvi, it kā dzīvotu pēdējo mirkli? nē. bet man neiet nemaz ne slikti. un vai jūs izbaudāt šo mirkli, it kā tas būtu jūsu dzīves pēdējais mirklis?

Aiz greizsirdības, ka labā roka vienmēr ir labāk attīstīta labročiem, labā roka no kreisās rokas vienmēr saņem sliktāk veiktu manikīru*.
_________
* Ar nosacījumu, ka manikīrs tiek veikts pašrocīgi.

Lāse iesitas logā un spēcīgi izšķīst pret to. Šķiet sāks līt, iespējams pat tā pamatīgi. Turklāt priekša braucošais ir izvēlējies 100 km/h par savu optimālo ātrumu. Derētu apdzīt. Vnk, stūre vibrē visspēcīgāk tieši, kad braucu ar ātrumu 100 km/h. Derētu apdzīt, tikai tas lietus nepalīdz.
Patiešām nepalīdz. Ha. Priekšā braucošā mašīna praktiski nav redzama. Tikai 2 pakaļējie gabarīta lukturi. Ha pazuda arī tie. Ha, nu jau es braucu uz 60 km/h. Nez, es pamanīšu priekšā braucošo mašīnu pirms tajā ieskriešu, ja šamā strauji bremzēs? Nez, mani pamanīs kāds aizmugurē braucošais džigits? Fū, tomēr priekšā braucošā gabarīti ir redzami, cauri visam mežonīgajam lietum.
Mamma aizmugurē sāk nervozēt. Pabraucot garām ceļmalā sastājušajām mašīnām, viņa iesaka rīkoties tāpat. Nē, nepatīk man šī ideja, gribu braukt, kustēties. Gribu tikt uz priekšu. Tikai jāatceras ieturēt pietiekami lielu distanci no priekšā braucošā.
Tēvs ieminas, ka šādā lietū vēl nekad nav braucis. Juhū, expa, expa man vienīgajai. Nu, ja neskaita tos priekšā un aizmugurē braucošos. Bet, viņu NAV manā mašīnā. Tas ir tik pat forši, kā braukt pa mākoni.
Nu, nebaidos es no tā lietus. Mani biedē tas zibens. Lūdzu, lūdzu, neiesper manā mašīnā. Varbūt toč nedomāt par šādu iespēju. Piepeši nepatīk ideja, ka es braucu kolonā. Ja iesper vienam, elektroenerģija var pārplūst pie pārējiem. Cik labi, ka mašīnai ir gumijas riepas. Ha, tikai tas šai gadījumā nelīdzēs – ūdens klāj asfaltu līdz pat diskiem. Muhaha.
Lietus nerimstas. Tipa viss kārtībā.
Tomēr forši braukt stāvā viaduktā un redzēt, kā debess tumšais klajums piepeši pāriet gaišā. Drīz būs, drīz būs beigas.
Beigas.

Sweet Dreams (Are Made Of This

Sweet dreams are made of this
Who am I to disagree?
I travel the world
And the seven seas--
Everybody's looking for something.
Some of them want to use you
Some of them want to get used by you
Some of them want to abuse you
Some of them want to be abused.

(Hold your head up--Keep your head up--MOVIN' ON)

Tagad - kopš Klobex aktīvi postojas Cibā - ir uznākusi vēlme arī to darīt.

Vakar aizdomājos, ka man kopš kāda 10. jūnija līdz šim brīdim kontā ir kopumā ieskaitīti kādi Ls 500, bet vakardien drūmā realitāte apliecināja, ka tur ir tik vien palikuši kā škiet Ls 30,51 un ar to jāiztiek līdz 1. septembrim. Tad, kur es esmu notērējusi pārējos aptuveni Ls 470? O.K., lielāko triecienu manām finansēm veica brauciens uz Nordkapu.

Tātad šorīt nolēmu veikt uzskaiti, kur īsti aiziet manās rokās/kontā nonākusī nauda. Lai es to tā reāli arī darītu vismaz pirmo uzskaiti veikšu šeit.

01.08.2006.

0,5 Ls - ārsta vizīte - maksā Rīgas dome, precīzāk, RSK polise
3,99 Ls - jauns krekliņš - maksā mamma (jaukās, jaukās atlaides)
9,99 Ls - jauni apavi - maksā mamma (un, protams, jaukā, jaukā mamma)
1,63 Ls - pusdienas - maksā mamma
0,2 Ls - trolejbusa biļete - maksāju es
7,15 Ls - trolejbusa, autobusa kartīte (jā, pareizi ir kartīte nevis kartiņa) augustam - maksāju es
5 Ls - benža braucienam uz Saulkrastiem - uzsauc Kamazs, Tija un Andža (Paldies!).

Kopā: Ls 28,46 - no tiem es pati maksāju Ls 7,35. It kā neslikti, bet vienā dienā es tik daudz nevaru atļauties un jāņem vērā, ka es uz Alfu biju kopā ar mammu, kas jau nodrošina Low Costs.

Ā, šim postam ir morāle - sākt analizēt savus izdevumus un mācīties ekonomēt. Kaut gan no otras puses it kā nav problēmas arī neekonomēt gan jau jautri būs arī bez naudas - gan jau atradīšu, kur ņemt naudu. Un noteikti nesākt uztraukties par naudu. Bet analizēt ir labi.

You scored as James Bond, Agent 007. James Bond is MI6's best agent, a suave, sophisticated super spy with charm, cunning, and a license's to kill. He doesn't care about rules or regulations and somewhat amoral. He does care about saving humanity though, as well as the beautiful women who fill his world. Bond has expensive tastes, a wide knowledge of many subjects, and his usually armed with a clever gadget and an appropriate one-liner. James Bond, Agent 007 71% Lara Croft 67% Captain Jack Sparrow 54% Batman, the Dark Knight 54% Neo, the "One" 54% Indiana Jones 50% Maximus 46% The Terminator 42% El Zorro 33% William Wallace 29% The Amazing Spider-Man 29% Which Action Hero Would You Be? v. 2.0 created with QuizFarm.com

Forši, es esmu Džeims Bonds. Grūti gan iedomāties sevi kā Džemsu Bondu, bet vispār vieņiem jau sen vajadzēja padomāt par Džeimsa Bonda reanimāciju sievietes apveidā. Extreme Makeover.

Augstskolā man jāraksta visādi apraksti - pāgājušo reiz cilvēka, šoreiz procesa. Nesen, 14.02., ar Kamazu, Martinu un Kāsi izdomājām baigo domu - braucam uz Irbeni. Tur vasarā notiks SUX. Mēs arī aizbraucām. Izbraucām 24:00 un Rīgā bijām 6:15. Kad mums uzdeva aprakstīt procesu, izdomāju, ka vēlos rakstīt tieši šo piedīvojumu. Ir tikai viena problēma - aprakatam vajadzēja būt 1000 zīmju garam, man ir 4622, bet gan jau pasniedzēja pārdzīvos. Tā jau tur nav uzrakstīts viss.

***

Pilnmēness izlien cauri mākoņiem, apspīdot pamesto PSRS laika ciematu Irbeni. Cauri vārtiem, kur agrāk atradās muitas postenis iebrauc sarkanā Honda. Tai nav iedegti lukturi, lai nepievērstu sarga, kas atradās kaut kur tālāk pa šo pašu ceļu, uzmanību. Mašīna iegriežas pie pirmās daudzstāvu mājas kāpņu telpas, kuras melnie un tukšie logi uz gaišā fona mēnesgaismā izskatās, kā daži, bet sistemātiski izrauti zobi veselā mutē, viešot atmosfēru nemājīgu un drūmu.
Kad četri jaunieši izkāpj no auto drēgnajā februāra naktī, viņi dodas izbaudīt šo nemājīgo atmosfēru, kas raksturīga pamestajam ciemam. Jau piecpadsmit gadus šīs ēkas ir stāvējušas tukšas, it kā kāds speciāli būtu uzcēlis namus, lai tos atstātu dzīvošanai neparedzētus. Iebraucot Irbenē, pirmkārt pamana daudzstāvu mājas, kas izvietotas trijās rindās pa divām ēkām rindā, tātad veidojot sešu piecstāvu māju ansambli. Visās mājās logi ir melni, daļa no tiem izdauzīti. Jaunieši ieiet vienā no daudzstāvu namu kāpņu telpā un, kabatas bateriju stariem apspīdot telpu, sāk kāpt augšup pa kāpnēm līdz pašai augšai, kur nonāk līdz lūkai. Cauri lūkai un uz jumta, kur var baudīt visu mazā, pamestā ciema panorāmu. Vienā pusē paveras atlikušās piecstāvu ēkas, otrā pusē – ēkas, ko varētu nosaukt par ciemata centru veidojošu kompleksu, kas sastāv no bērnudārza, skolas, sporta nama, domes, iespējamais agrākais veikals un ēdnīca. Tālāk, aiz centra daļas, atrodas ēkas, kas agrāk pildījušas garāžu, katlumājas, ūdenstorņa u.c. rūpnieciskas funkcijas. Trīs puiši un viena meitene kādu laiku izbauda atmosfēru un skatu, kas pavērās viņu priekšā, lēnām virzoties no viena jumta gala uz otru, kur pa lūku nokāpj citā kāpņu telpā. Šeit kāpnēm trūkst margas, kas, kā atklājas, tikušas rūpīgi nozāģētas. Ieejot vienā no dzīvokļiem, atklājas šauras, padomju arhitektūrai raksturīgas dzīvokļa telpas, pa logiem spīd spokaina, sudrabaina mēnesgaisma. Izejam no dzīvokļa un pa kāpnēm dodamies laukā.
Ārā pie bērnudārza šķībais spēļu namiņš met tik pat šķobīgu ēnu baltajā sniegā, kas zem kājām skaļi gurkst, sasaucoties ar jauniešu balsīm. Tālāk ceļš ved uz ēku, kas agrāk bijusi sporta nams. Uzkāpjot pa centrālās ieejas kāpnēm, dziļāk ēkā atklājas saārdīta sporta zāle un baseins. Apjomīgajā sporta zālē pa logiem iespīd mēnesgaisma, veidojot lielus gaismas laukumus uz pretējās sienas un grīdas, kuru klāj melnzeme. Savukārt pretējā siena ir greznota ar zaldātu siluetiem. Lai nokļūtu baseinā, kura sienas ir nojauktas, mums jānokāpj zemāk. Tur pārsteidz šķērslis – apmēram metru gara darvas josla – divi no mums to nepārvar, proti, meitenes un viena puiši zābaki cieš. Pārāk nepārdzīvojot notikušo ejam izpētīt baseinu. Arī baseina grīda ir izārdīta, to klāj melnzeme, no kuras kārtīgās rindās ārā lien baltu ķieģeļu balsti. To baltā krāsa un kārtīgais izvietojums rindās un kolonnās it kā ņirgājas par saārdīto baseinu. Uz grīdas zemes vietām mētājas avīžu lapas, meitene vienu paceļ un paņem sev līdz.
Bijusī skola, kas atrodas blakus sporta namam, redzamas demolēšanas pēdas: lielākajā daļā stāvu grīdas ir daļēji uzlauztas, margu pie trepēm nav, šur tur mētājās durvis un ķieģeļi. Kaut arī viss ciemats atstāj spēcīgu un drūmu noskaņu, šī ir pirmā vieta, kur uzmācas bailes. Liekas, ka no katra stūra uzglūn kaut kas draudīgs. Vienlaikus pavīd domas: kā šeit bija, kad te vēl dzīvoja cilvēki, kāpēc viņi pamata Irbeni un kur viņi ir šobrīd. Nomācu bailes un dodamies tālāk, lai redzētu, cik burvīga aina paveras pa skolas ceturtā stāva logu uz ēkām, kas agrāk bijušas paredzētas rūpnieciskām vajadzībām. Tas rajons cietis vislielāko demolēšanu, tāpēc liekas, ka šeit bijis karš un skats ir graujoši skaists. Dušas telpā zili zaļās flīzes ir apsirmojušas un izskatās, ka sienā būtu iestrādāti smalki dimanti, kas laistās lukturu staru mestajā gaismā.
Ārā nakts ir palikusi aukstāka. Rūpniecisko ēku pašā galā - aiz staltā ūdenstorņa, lielajām garāžām, katlumājas, blakus elektrostacijai un mežam - ir veikts izrakums, kas atgādina bumbas veidotu krāteri. Izrakuma apakša redzam resna, melna caurule. Elektrostacija blakām vienmērīgi rūc, tā ir ēka, kura šai ciemā ir nepieejama, tāpat kā bijusi Irbītes domes ēka, proti, metāla durvis rotā liela atslēga. Tas liekas tik neierasti starp pārējām ēkām, kuras ir visiem atvērtas un nevienam nevajadzīgas. Vienā pusē gar rūpnieciskajām ēkām rūpīgās kaudzēs sakrauti baltie ķieģeļi, no kādiem būvētas visas ciema ēkas. Minam, vai sargi ir atraduši veidu, kā piepelnīties.
Pēdējā ēkā, ko apmeklējam atrodas ciemata centrā, blakus ar dēļiem aiznaglotajai Domes ēkai. Tās augšējie divi stāvi ir pilnība noārdīt, atstāts vien centrālais metāla balsts, kas spītīgi un vientulīgi izslējies pret debesīm. Tā arī nesaprotam, kādas funkcijas pildījusi šī, ēka, kuras apakšējos, nenoārdītajos stāvos visā garumā ir garš koridors, gar kuru izvietotas nelielas telpas, viens no minējumiem – viesnīca.
Noguruši un apmierināti atgriežamies pie mašīnas. Pulkstenis ir jau četri no rīta. Ieraugot māju, pie kuras stāv mašīna, mani pārņem skumjas, ka nu šīs ēkas tiks atkal pamestas. Atkal, braucot prom, netiek iedegti auto lukturi, atkal tiek uzlikts datorspēles Fallout mūzikas disks noskaņai. Mēs dodamies prom, lai citreiz atgrieztos.

Mani vecāki un dažas citas personas manā dīvē ir uzsvēruši, ka ja tu centīgi strādās, tad arī tev veiksies. Tātad panākumu atslēga ir smags darbs. Bet vai tā patiešām ir?

Makss Vēbers apgalvoja, ka darbs ir uztverams kā pienākums. Savukārt Linus Torvalds, Linux operātājsistēmas izveidotājs, paziņoja, ka Vēberonkulis kļūdās, un darbs nav vis pienākums, bet gan izklaide. Proti cilvēkiem mūsdienās vairs nav tradicionāli pakļauties jēdzienam pienākums, ja ir iespējams variants - izklaide, tad protams, ka jāņem izklaide. Bet, pat ja tev ir paveicies ar darbu un tu vari apgalvot, ka tas tevi izkalidē, gadās brīži, kad arī šis darbs pasaka, ka ir noteikti pienākumi, kas jāpilda. Bet es tak esmu vesā čiksa, kas tikai izklaidējas un kā saskaros ar pienākumu, tā vēlos teikt: "Chau, bambino!". Vai varbūt tomēr pārciešu nepieciešamās, bet nepatīkamās puses, jo pozitīvais šajā darbā ir tā verts?

Arī masu mediji atbalsta varinatu darbs ir izklaide. Sen jau neesmu redzējusi masu medijos smaga darba veicējus. Piekrītu, šur tur var uzķert arī šādas īpnības. Tomēr mūsdienās masu mediji audzina auditoriju, kas mīl nepārtrauktus tusiņus, lai kā mēs definētu šo vārdu. Piemēram, šobrīd man fonā iet raidījums Holivudas blondo tusētāju divdesmitnieks. Ja es nepārtaukti redzu šādus raidījums, man sāk likties, ka arī manai dzīves prioritātei ir jabūt izklaidei. Un nekad nav vēlams nevienam stāstīt, par savu darbu, jo sarunas par dabu jau vien ir nogurdinošas. Pat cilvēki, kas ir veikuši vairāk vai mazāk smagu darbu, lai auditorij saņemtu savu izklaidējošo materiālu nakad netiek parādīti. Piemēram, sportisti, kas izliek tik daudz enerģijas mūs izklaidē un mēs priecājamies par to labajiem panākumiem, nevis par milzīgajām pūlēm, ko tie pielikuši, jo šādas domas mūs nogurdina.

Mūsdieu straujajā dzīvē, kad mēs laiku dalām aiz vien sīkākos mirkļos, gribās, lai atskatoties atpakaļ tavā depozītā ir vairāk gaišo mirkļu, proporcionāli vairāk nekā negatīvo. Es neapgalvoju, ka viss pozitīvais ir sasaistāms ar izklaidi, bet tas ir vieglākais ceļš, kā iegut šos gaišos mirkļus. Otrkārt, nekad nevar zināt, kur mani aizvedīs rītdienā un varbūt tas, ko es šodien daru nav to pūļu vērts. Tātad arī šie ir iemesli, kāpēc, ja esmu nonākusi izvēles priekšā - pienākums vai izklaide ir jāņem izklaide.

Tomēr cilvēkiem ir tak kaut kādi mērķi, ko sasniegšanai bieži vajag pielikt samērā daudz darba, pūļu, enerģijas, nervu utt., lai beigu beigās sasniegtu to sen loloto pjedestālu. Kā piespiest sevi sakoncentrēties, kad gribās labāk paskatīties kādu filmu, aiziet pie draugiem, pasēdēt netā vai vnk pablenzt vienā punktā? Vai attieksmes maiņa palīdz? Vai attieksmes maiņa neietekmē kvalitāti? Vai vienkāršākais ceļš, kas palielina pozitīvo mirkļu depozītu, ir arī visefektīvākais? Kas darīs tos darbu, kas ir pienākumi - kalpošana sabiedrībai samērā nogurdinošā un nepateicīgā veidā?

Uzskatu, ka lielas darbaspējas ir vēlama kvalitāte un apbrīnoju tos cilvēkus, kas ar lielu atdevi metās iekšā visās lietās, ar ko nodarbojas. Tomēr neviens nav neizsīkstošas enerģijas krātuve un nevajag sevi pārpūlēt. Un vēl vajag nodarboties ar lietām, kas ražo enerģiju tev.

Šodien, vālējot ar savu mazo MAZDA 121 (puskabriolets) pa šoseju Rīga-Liepāja uz Saldu un atpakaļ, prātā midžinājās šādas tādas domas.

Ja kas ar savu auto esmu kopā jau vairāk nekā 5 mēnešus - kopš 25. augusta. Manas ilgākās nopietnās attiecības, kur iesasitīta nopietna atbildība no manas puses. Ja neskaita attiecības ar vecākiem, vī, vairāk nekā 20 gadi, tuvākie draugi un vēl šādi tādi cilvēki, kurus nespēju definēt.

Fascinē tā sajūta, ka tikai nedaudz pagriežot stūri uz kreiso pusi tu jau atrodies pretējā braukšanas joslā, kur pretīmbraucošā transportlīdzekļa vadītājs strauji cenšas nomest ātrumu, panikā spiež uz tauri tā, ka pirksta kauliņi izspiežas, viņa prātā pavīd doma, kas tas pa trako un kāpēc viņš vēlas pazudināt manu dzīvi, abu galvās kā kinolenta ātri un vienlaikus lēni aizzib visa dzīve. Un tad jau mašīnu purni ir sadūrušies, pāri paliek metāllūžņu kaudze ar cilvēka miesu piedevā. Protams, var pagriezt arī uz labo pusi, varbūt tur būs grāvis. Brr. Visforšāk to var izbaudīt tumsā, kad reizēm nevar saprast, pa kuru joslu brauc pretīmbraucošais, it īpaši, ja tas atrodas samērā tālu. Vispār interesanta sajūta, kad, braucot pa tumsu, tu jau esi apradis ar to, tev piepeši pretī brauc transporta līdzeklis. Brīdī, kad tu nonāc tā otra lukturu gaismas mesto staru ietekmes zonā, tu redzi tikai abus lukturus, pavisam nedaudz no auto priekšas - viss pārējais tavu acu priekšā ir melns - melnā kaste. Un, ja pretī viens pēc otra brauc vairākas mašīnas, tad sanāk tunelis.

Nepatīk, ka transporta līdzekļa vadītāji nelieto pagrieziena signālus. Lūdzu, lietojiet! Tie patiešām palīdz saprast, ko Tu vēlies darīt. Savādāk man tā vien šķiet, ka tie citi tā dara, lai uztrauktu mani. Vai arī doma - ko tas IDIOTS tur dara. Iedomājies - tumsā uz nenostiprinātas nomales stāv iedarbināts auto, kas uzsākt braukt tieši tad kad tu tuvojies. Es domāju, ka tas mērglis vēlas ietriekties manam transporta līdzeklim sānos, lai no otras mašīnas aizmugures izlektu kaut kāda čiksa, tērpta bezgaumīgā lateksā, ietreiktos tavā autiņa pa izšķaidīto aizmugurējo stiklu un nolaupītu dārgakmeņus, ko es pārvadājuar savu MAZDu tieši šobrīd, kaut gan man nav nekādu sasodītu dārgakmeņu. Bet, nē, tas otrs vienkārši uzsāk braukt aiz tevis, jo, lūk, viņš vēlas pārvietoties pa šo pašu šoseju tanī pašā virzienā, kur es.

Šosejā Rīga-Liepāja aiz līkuma tiešo pirms Anneniekiem vienmēr (izņemot diennakts tumšo laiku) sēd vīrs - gadi tā ap 40-50, zaļā vestītē, kā sētniekiem, policistiem, riteņbraucējiem u.c., ratiņkrēslā, viņam nav kājas sākot no ceļiem, cik esmu pamanījusi, varbūt kļūdos. Viņš tur vienmēr sēd savā ratiņkrēslā, saliecis muguru, ar apakšdelniem atbalstījies pret krēsla atzveltnes. Nezinu, vai viņš to dara brīvprātīgi vai varbūt viņam kāds maksā, jo viņš kā īpatnēja ceļa zīme liek auto vadītājiem samazināt braukšanas ātrumu pirms iebraukšanas šosejas posmā Annenieki, kas apzmēti ar ceļa zīmi Apdzīvota vieta uz balta fona. Nezinu, bet, manuprāt, viņš ir satriecoša sociālā reklāma Nabrauc dzērumā! - tik tieša, cik vien var būt. Think!