![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kas: rokgrupas Muse koncerts
Kur: Berlīnē, precīzāk – Arena Berlin Treptow
Kad: 25.11.2006., plkst. 20:00
Treptovas arēna pulksten 20:00 vēl relatīvi patukša - telpā, kas ir kādas divas reizes mazāka par Skonto arēnu, piepildīta kāda ceturtā daļa. Tieši 20:00 uz skatuves kāpj iesildītāju grupa Noisettes un tieši 20:30 viņi beidz uzstāšanos. Kaut arī šo grupu dzirdu pirmo reizi ir skaidrs, ka izpildījums atbilst Muse stilam. Vokāls labs, tāpat muzikālais pavadījums. Nu labi, tiem, kas ir kopā ar mani šī grupa iepatīkas vairāk, nekā man.
Pēc Noisettes seko stundu gara atsildīšana. Tas manāmi nomāc pūli. Cilvēki atsāka sarunas, atsāka smēķēt. Savukārt karstums un cigarešu dūmi šausmīgi kaitina mani, kā arī noriebjas kājās stāvēšana. Šīs stundas laikā pūlis jau vairākas reizes paspēj aplaudēt, reaģējot uz kustībām uz skatuves (tā tiek iekārtota) un uz fonā skanošajām dziesmām. Pūlis aug, tas nu jau kļuvis kādas divas reizes lielāks. Cilvēki kļūst aiz vien fiziski tuvāki jeb saspiestāki. Pūlis grib Muse.
Pienācis laiks paskaidrot – man nepatīk šāda veida masu koncerti. Būt saspiestai un neko neredzēt 1,60 m garā auguma dēļ, liek just tādu diskomfortu, ka spēja baudīt koncertu kaut kur izkūp līdz ar blakus stāvošo cigarešu dūmiem.
Un beidzot, beidzot parādās Muse. Mana redzamība ir nekāda. Un šķiet, ka gribu lai koncerts ātrāk beidzas. Es novērtēju savu neveiksmīgo stāvokli un izlemju doties vērot koncertu zāles malā.
Un Beidzot es viņus redzu. Viņi izklausās lieliski. Reizēm, aizejot uz koncertu, nākas secināt, ka visu laiku esi klausījies ar datoru apstrādātu balsi un piepeši dzirdi īsto – ntās reizes vājāku. Ar Metjū Belamiju tā NAV. Koncertā balss ir tik pat tīra un izkopta kā ierakstos. Tieši to pašu jāsaka par muzikālo pavadījumu. Mūzikas kvalitāte ir lieliska. Kā vēlāk atzīst mana draudzene Tija Sīle (viņa ar tur bija): „Ne velti Muse tiek uzskatīta par vienu no šobrīd labākajām koncertgrupām. Tehniski perfekts izpildījums kopā ar jēgpilni skaistu mūziku nav bieža parādība mūsdienu plastmasas popa apsēstajā estrādē”.
Turklāt dažu dziesmu izpildījums pat likās labāks, salīdzinot ar to ierakstiem. Dziesmas dzīvajā ieguva arī dzīvāku un interesantāku skanējumu. Piemēram, dziesma Super Masive Black Holes no jaunākā albūma Black Holes and Revelations skan intensīvāk, aktīvāk, aizraujošāk. Tā dziesma vienkārši liek dzīvot līdzi. Nu vairs šīs dziesmas ieraksts man nekad neliksies tik vilinošs, kā dzīvajā.
Patīkama ir arī skatuves tuvums. Piekļūt skatuvei nemaz nav tik grūti. Piemēram, Ilvai Vasmanei izdodās piekļūt Metju Belamijam vistuvāk no mūsu bariņa - triju cilvēku attālumā, kad viens noģība palika vairs tikai divi cilvēki. Tā arī nesaprotu, kāpēc viņa neizrēķinājās ar palikušajiem diviem. Tā kā skatuve nav norobežota un ir samērā zema, priekšā esošie ir nodrošināti ar lielisku redzamību. Ilva vēlāk stāsta (un arī blogo), ka lieliski varēja redzēt mūziķu sejas izteiksmes. Uz viņu tas atstāj iedvesmojošu iespaidu – var redzēt, ka Muse mīl to, ko dara.
Biju dzirdējusi, ka Metjū Belamijs reiz koncetā salauzis degunu spēlējot klavieres. Tāpēc esmu sagatavota, ka klavieru spēlēšana ir kaut kas īpāšs. Šoreiz gan neviena solista ķermeņa daļa necieš. Neskatoties uz to, klavieru spēlēšana atstāj iespaidu uz visiem - pūļa skaļums pieaug vēl par vairākiem decibeliem. Viņa pianista talantu nekad neesmu apšaubījusi – nu redzu to savām acīm. Metjū pirksti pār balto klavieru taustiņiem tik virtuozi, tik aizgrābti un mūzika no instrumenta tik dzīva un manām ausīm tīkama. Man tas tik ļoti iepatikās, ka gribēju vēl un vēl, gribējās, lai viņš nepārtrauc spēlēt klavieres. Vai es jau teicu, ka tas ir kauta kas ĪPAŠS?
Koncerta beigās liekas - eu, tas bija pārāk īss. Un kur ir Unintended, Feeling Good un Uno? Tas nav godīgi! Nē, nē, nē, nāciet atpakaļ un spēlējiet vēl.
Uz hosteli ejot galvā skan Bliss un Our Time is Running Out – šīs divas dziesmas koncertā, manuprāt un manu drauguprāt, skanēja īpaši labi. Nē, meloju – lieliski. Vienkārši lieliski. Aizmirsu diskomfortu, aizmirsu nogurumu, tikai MUSika.
Un pēdējā dziesma Knights of Cydonia tik iedvesmojoša – ne tikai vārdi, ne tikai mūzika, bet arī veids, kā Metjū Belemijs to aiznes līdz skatītājiem – pārliecinoši:
No one’s going to take me alive.
Kur: Berlīnē, precīzāk – Arena Berlin Treptow
Kad: 25.11.2006., plkst. 20:00
Treptovas arēna pulksten 20:00 vēl relatīvi patukša - telpā, kas ir kādas divas reizes mazāka par Skonto arēnu, piepildīta kāda ceturtā daļa. Tieši 20:00 uz skatuves kāpj iesildītāju grupa Noisettes un tieši 20:30 viņi beidz uzstāšanos. Kaut arī šo grupu dzirdu pirmo reizi ir skaidrs, ka izpildījums atbilst Muse stilam. Vokāls labs, tāpat muzikālais pavadījums. Nu labi, tiem, kas ir kopā ar mani šī grupa iepatīkas vairāk, nekā man.
Pēc Noisettes seko stundu gara atsildīšana. Tas manāmi nomāc pūli. Cilvēki atsāka sarunas, atsāka smēķēt. Savukārt karstums un cigarešu dūmi šausmīgi kaitina mani, kā arī noriebjas kājās stāvēšana. Šīs stundas laikā pūlis jau vairākas reizes paspēj aplaudēt, reaģējot uz kustībām uz skatuves (tā tiek iekārtota) un uz fonā skanošajām dziesmām. Pūlis aug, tas nu jau kļuvis kādas divas reizes lielāks. Cilvēki kļūst aiz vien fiziski tuvāki jeb saspiestāki. Pūlis grib Muse.
Pienācis laiks paskaidrot – man nepatīk šāda veida masu koncerti. Būt saspiestai un neko neredzēt 1,60 m garā auguma dēļ, liek just tādu diskomfortu, ka spēja baudīt koncertu kaut kur izkūp līdz ar blakus stāvošo cigarešu dūmiem.
Un beidzot, beidzot parādās Muse. Mana redzamība ir nekāda. Un šķiet, ka gribu lai koncerts ātrāk beidzas. Es novērtēju savu neveiksmīgo stāvokli un izlemju doties vērot koncertu zāles malā.
Un Beidzot es viņus redzu. Viņi izklausās lieliski. Reizēm, aizejot uz koncertu, nākas secināt, ka visu laiku esi klausījies ar datoru apstrādātu balsi un piepeši dzirdi īsto – ntās reizes vājāku. Ar Metjū Belamiju tā NAV. Koncertā balss ir tik pat tīra un izkopta kā ierakstos. Tieši to pašu jāsaka par muzikālo pavadījumu. Mūzikas kvalitāte ir lieliska. Kā vēlāk atzīst mana draudzene Tija Sīle (viņa ar tur bija): „Ne velti Muse tiek uzskatīta par vienu no šobrīd labākajām koncertgrupām. Tehniski perfekts izpildījums kopā ar jēgpilni skaistu mūziku nav bieža parādība mūsdienu plastmasas popa apsēstajā estrādē”.
Turklāt dažu dziesmu izpildījums pat likās labāks, salīdzinot ar to ierakstiem. Dziesmas dzīvajā ieguva arī dzīvāku un interesantāku skanējumu. Piemēram, dziesma Super Masive Black Holes no jaunākā albūma Black Holes and Revelations skan intensīvāk, aktīvāk, aizraujošāk. Tā dziesma vienkārši liek dzīvot līdzi. Nu vairs šīs dziesmas ieraksts man nekad neliksies tik vilinošs, kā dzīvajā.
Patīkama ir arī skatuves tuvums. Piekļūt skatuvei nemaz nav tik grūti. Piemēram, Ilvai Vasmanei izdodās piekļūt Metju Belamijam vistuvāk no mūsu bariņa - triju cilvēku attālumā, kad viens noģība palika vairs tikai divi cilvēki. Tā arī nesaprotu, kāpēc viņa neizrēķinājās ar palikušajiem diviem. Tā kā skatuve nav norobežota un ir samērā zema, priekšā esošie ir nodrošināti ar lielisku redzamību. Ilva vēlāk stāsta (un arī blogo), ka lieliski varēja redzēt mūziķu sejas izteiksmes. Uz viņu tas atstāj iedvesmojošu iespaidu – var redzēt, ka Muse mīl to, ko dara.
Biju dzirdējusi, ka Metjū Belamijs reiz koncetā salauzis degunu spēlējot klavieres. Tāpēc esmu sagatavota, ka klavieru spēlēšana ir kaut kas īpāšs. Šoreiz gan neviena solista ķermeņa daļa necieš. Neskatoties uz to, klavieru spēlēšana atstāj iespaidu uz visiem - pūļa skaļums pieaug vēl par vairākiem decibeliem. Viņa pianista talantu nekad neesmu apšaubījusi – nu redzu to savām acīm. Metjū pirksti pār balto klavieru taustiņiem tik virtuozi, tik aizgrābti un mūzika no instrumenta tik dzīva un manām ausīm tīkama. Man tas tik ļoti iepatikās, ka gribēju vēl un vēl, gribējās, lai viņš nepārtrauc spēlēt klavieres. Vai es jau teicu, ka tas ir kauta kas ĪPAŠS?
Koncerta beigās liekas - eu, tas bija pārāk īss. Un kur ir Unintended, Feeling Good un Uno? Tas nav godīgi! Nē, nē, nē, nāciet atpakaļ un spēlējiet vēl.
Uz hosteli ejot galvā skan Bliss un Our Time is Running Out – šīs divas dziesmas koncertā, manuprāt un manu drauguprāt, skanēja īpaši labi. Nē, meloju – lieliski. Vienkārši lieliski. Aizmirsu diskomfortu, aizmirsu nogurumu, tikai MUSika.
Un pēdējā dziesma Knights of Cydonia tik iedvesmojoša – ne tikai vārdi, ne tikai mūzika, bet arī veids, kā Metjū Belemijs to aiznes līdz skatītājiem – pārliecinoši:
No one’s going to take me alive.