laura_skujina

Mani vecāki un dažas citas personas manā dīvē ir uzsvēruši, ka ja tu centīgi strādās, tad arī tev veiksies. Tātad panākumu atslēga ir smags darbs. Bet vai tā patiešām ir?

Makss Vēbers apgalvoja, ka darbs ir uztverams kā pienākums. Savukārt Linus Torvalds, Linux operātājsistēmas izveidotājs, paziņoja, ka Vēberonkulis kļūdās, un darbs nav vis pienākums, bet gan izklaide. Proti cilvēkiem mūsdienās vairs nav tradicionāli pakļauties jēdzienam pienākums, ja ir iespējams variants - izklaide, tad protams, ka jāņem izklaide. Bet, pat ja tev ir paveicies ar darbu un tu vari apgalvot, ka tas tevi izkalidē, gadās brīži, kad arī šis darbs pasaka, ka ir noteikti pienākumi, kas jāpilda. Bet es tak esmu vesā čiksa, kas tikai izklaidējas un kā saskaros ar pienākumu, tā vēlos teikt: "Chau, bambino!". Vai varbūt tomēr pārciešu nepieciešamās, bet nepatīkamās puses, jo pozitīvais šajā darbā ir tā verts?

Arī masu mediji atbalsta varinatu darbs ir izklaide. Sen jau neesmu redzējusi masu medijos smaga darba veicējus. Piekrītu, šur tur var uzķert arī šādas īpnības. Tomēr mūsdienās masu mediji audzina auditoriju, kas mīl nepārtrauktus tusiņus, lai kā mēs definētu šo vārdu. Piemēram, šobrīd man fonā iet raidījums Holivudas blondo tusētāju divdesmitnieks. Ja es nepārtaukti redzu šādus raidījums, man sāk likties, ka arī manai dzīves prioritātei ir jabūt izklaidei. Un nekad nav vēlams nevienam stāstīt, par savu darbu, jo sarunas par dabu jau vien ir nogurdinošas. Pat cilvēki, kas ir veikuši vairāk vai mazāk smagu darbu, lai auditorij saņemtu savu izklaidējošo materiālu nakad netiek parādīti. Piemēram, sportisti, kas izliek tik daudz enerģijas mūs izklaidē un mēs priecājamies par to labajiem panākumiem, nevis par milzīgajām pūlēm, ko tie pielikuši, jo šādas domas mūs nogurdina.

Mūsdieu straujajā dzīvē, kad mēs laiku dalām aiz vien sīkākos mirkļos, gribās, lai atskatoties atpakaļ tavā depozītā ir vairāk gaišo mirkļu, proporcionāli vairāk nekā negatīvo. Es neapgalvoju, ka viss pozitīvais ir sasaistāms ar izklaidi, bet tas ir vieglākais ceļš, kā iegut šos gaišos mirkļus. Otrkārt, nekad nevar zināt, kur mani aizvedīs rītdienā un varbūt tas, ko es šodien daru nav to pūļu vērts. Tātad arī šie ir iemesli, kāpēc, ja esmu nonākusi izvēles priekšā - pienākums vai izklaide ir jāņem izklaide.

Tomēr cilvēkiem ir tak kaut kādi mērķi, ko sasniegšanai bieži vajag pielikt samērā daudz darba, pūļu, enerģijas, nervu utt., lai beigu beigās sasniegtu to sen loloto pjedestālu. Kā piespiest sevi sakoncentrēties, kad gribās labāk paskatīties kādu filmu, aiziet pie draugiem, pasēdēt netā vai vnk pablenzt vienā punktā? Vai attieksmes maiņa palīdz? Vai attieksmes maiņa neietekmē kvalitāti? Vai vienkāršākais ceļš, kas palielina pozitīvo mirkļu depozītu, ir arī visefektīvākais? Kas darīs tos darbu, kas ir pienākumi - kalpošana sabiedrībai samērā nogurdinošā un nepateicīgā veidā?

Uzskatu, ka lielas darbaspējas ir vēlama kvalitāte un apbrīnoju tos cilvēkus, kas ar lielu atdevi metās iekšā visās lietās, ar ko nodarbojas. Tomēr neviens nav neizsīkstošas enerģijas krātuve un nevajag sevi pārpūlēt. Un vēl vajag nodarboties ar lietām, kas ražo enerģiju tev.