Raita
Posted on 2006.10.12 at 12:47Garastāvoklis:: okay
Mūzika: Queen: The Show must go on
Viņu sauc par Raitu.
Viņa ir ļoti skumja.
Viņai nesen nomira ļoti tuvs cilvēks.
Tā ir mana jaunā draudzene, ar kuru es pavadu kādu laiciņu piektdienas un ceturdienas rītos.
Raita neuticas, viņai nepatīk, ka viņai tuvojas. Tikai tad, kad viņu noglāsti un parunājas var redzēt, ka viņai gribas kādu sev blakus, bet bail atkal uzticēties. Bail, ka atkal var notikt tā pat. Vai varbūt baidās, ka tā nodos manis minēto tuvo cilvēku. Kad viņa paceļ savas skumjās, brūnās acis, šķiet, ka viņa ir gudrāka par tevi un tu vairs neko nespēj teikt, lai šo suņabērnu mierinātu. Tavas gudrības par to, ka ir jāpriecājas par dzīvi, pārvēršas par čukstu.
Vispār ir jau labāk. Salīdzinot ar pagājušo piektdienu. Tad viņu izdomājām pārvest no krātiņa uz kucēnu izstabu, kur naktis un nejaukos laika apstākļos savas stundas vada mazie šmurguļi (dzīvesprieka iemiesojums). Tur ir dīvāns. Izrādās dīvāns Raitai riktīgi patīk. Šķiet uz dīvāna ir pavadīta visa agrāka suņa apzinīgā dzīve pie exsaimnieka. Viņas uzticība pret bijušo saimnieku nav mirusi. Tā ir pārvērtusies milzīgās skumjās un neuzticībā pret visiem citiem cilvēkiem. Nav vairs dzīvesprieka. Bet šodien Raita jau bija draudzīgāka un ēda no rokas, un vispār - ēda, tiesa gan dīvānā. Bet uztaisīju viņai kraukšķu taciņu no dīvāna līdz ēdamā trauciņam uz grīdas - tad ēda ar uz grīdas. Un iet staigāt. Un nav tas suns vairs tik mazkustīgs. Ir progress.
Suņabērnam tikai jātiek pāri saimnieka nāvei. Nu, nav tas "tikai".
Ā, jā, es tagad esmu brīvprātīgā Juglas suņu patversmē. Man ir uzticēts būt par suņu "psihologu" - pavadīt ar viņiem laiku un parunāties. Ar tiem, kam komunicēt negribas/nesanāk.
Šodien iepazinos ar vēl diviem aprūpējamiem: Rika un Zuze.
Viņa ir ļoti skumja.
Viņai nesen nomira ļoti tuvs cilvēks.
Tā ir mana jaunā draudzene, ar kuru es pavadu kādu laiciņu piektdienas un ceturdienas rītos.
Raita neuticas, viņai nepatīk, ka viņai tuvojas. Tikai tad, kad viņu noglāsti un parunājas var redzēt, ka viņai gribas kādu sev blakus, bet bail atkal uzticēties. Bail, ka atkal var notikt tā pat. Vai varbūt baidās, ka tā nodos manis minēto tuvo cilvēku. Kad viņa paceļ savas skumjās, brūnās acis, šķiet, ka viņa ir gudrāka par tevi un tu vairs neko nespēj teikt, lai šo suņabērnu mierinātu. Tavas gudrības par to, ka ir jāpriecājas par dzīvi, pārvēršas par čukstu.
Vispār ir jau labāk. Salīdzinot ar pagājušo piektdienu. Tad viņu izdomājām pārvest no krātiņa uz kucēnu izstabu, kur naktis un nejaukos laika apstākļos savas stundas vada mazie šmurguļi (dzīvesprieka iemiesojums). Tur ir dīvāns. Izrādās dīvāns Raitai riktīgi patīk. Šķiet uz dīvāna ir pavadīta visa agrāka suņa apzinīgā dzīve pie exsaimnieka. Viņas uzticība pret bijušo saimnieku nav mirusi. Tā ir pārvērtusies milzīgās skumjās un neuzticībā pret visiem citiem cilvēkiem. Nav vairs dzīvesprieka. Bet šodien Raita jau bija draudzīgāka un ēda no rokas, un vispār - ēda, tiesa gan dīvānā. Bet uztaisīju viņai kraukšķu taciņu no dīvāna līdz ēdamā trauciņam uz grīdas - tad ēda ar uz grīdas. Un iet staigāt. Un nav tas suns vairs tik mazkustīgs. Ir progress.
Suņabērnam tikai jātiek pāri saimnieka nāvei. Nu, nav tas "tikai".
Ā, jā, es tagad esmu brīvprātīgā Juglas suņu patversmē. Man ir uzticēts būt par suņu "psihologu" - pavadīt ar viņiem laiku un parunāties. Ar tiem, kam komunicēt negribas/nesanāk.
Šodien iepazinos ar vēl diviem aprūpējamiem: Rika un Zuze.