![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Augstskolā man jāraksta visādi apraksti - pāgājušo reiz cilvēka, šoreiz procesa. Nesen, 14.02., ar Kamazu, Martinu un Kāsi izdomājām baigo domu - braucam uz Irbeni. Tur vasarā notiks SUX. Mēs arī aizbraucām. Izbraucām 24:00 un Rīgā bijām 6:15. Kad mums uzdeva aprakstīt procesu, izdomāju, ka vēlos rakstīt tieši šo piedīvojumu. Ir tikai viena problēma - aprakatam vajadzēja būt 1000 zīmju garam, man ir 4622, bet gan jau pasniedzēja pārdzīvos. Tā jau tur nav uzrakstīts viss.
***
Pilnmēness izlien cauri mākoņiem, apspīdot pamesto PSRS laika ciematu Irbeni. Cauri vārtiem, kur agrāk atradās muitas postenis iebrauc sarkanā Honda. Tai nav iedegti lukturi, lai nepievērstu sarga, kas atradās kaut kur tālāk pa šo pašu ceļu, uzmanību. Mašīna iegriežas pie pirmās daudzstāvu mājas kāpņu telpas, kuras melnie un tukšie logi uz gaišā fona mēnesgaismā izskatās, kā daži, bet sistemātiski izrauti zobi veselā mutē, viešot atmosfēru nemājīgu un drūmu.
Kad četri jaunieši izkāpj no auto drēgnajā februāra naktī, viņi dodas izbaudīt šo nemājīgo atmosfēru, kas raksturīga pamestajam ciemam. Jau piecpadsmit gadus šīs ēkas ir stāvējušas tukšas, it kā kāds speciāli būtu uzcēlis namus, lai tos atstātu dzīvošanai neparedzētus. Iebraucot Irbenē, pirmkārt pamana daudzstāvu mājas, kas izvietotas trijās rindās pa divām ēkām rindā, tātad veidojot sešu piecstāvu māju ansambli. Visās mājās logi ir melni, daļa no tiem izdauzīti. Jaunieši ieiet vienā no daudzstāvu namu kāpņu telpā un, kabatas bateriju stariem apspīdot telpu, sāk kāpt augšup pa kāpnēm līdz pašai augšai, kur nonāk līdz lūkai. Cauri lūkai un uz jumta, kur var baudīt visu mazā, pamestā ciema panorāmu. Vienā pusē paveras atlikušās piecstāvu ēkas, otrā pusē – ēkas, ko varētu nosaukt par ciemata centru veidojošu kompleksu, kas sastāv no bērnudārza, skolas, sporta nama, domes, iespējamais agrākais veikals un ēdnīca. Tālāk, aiz centra daļas, atrodas ēkas, kas agrāk pildījušas garāžu, katlumājas, ūdenstorņa u.c. rūpnieciskas funkcijas. Trīs puiši un viena meitene kādu laiku izbauda atmosfēru un skatu, kas pavērās viņu priekšā, lēnām virzoties no viena jumta gala uz otru, kur pa lūku nokāpj citā kāpņu telpā. Šeit kāpnēm trūkst margas, kas, kā atklājas, tikušas rūpīgi nozāģētas. Ieejot vienā no dzīvokļiem, atklājas šauras, padomju arhitektūrai raksturīgas dzīvokļa telpas, pa logiem spīd spokaina, sudrabaina mēnesgaisma. Izejam no dzīvokļa un pa kāpnēm dodamies laukā.
Ārā pie bērnudārza šķībais spēļu namiņš met tik pat šķobīgu ēnu baltajā sniegā, kas zem kājām skaļi gurkst, sasaucoties ar jauniešu balsīm. Tālāk ceļš ved uz ēku, kas agrāk bijusi sporta nams. Uzkāpjot pa centrālās ieejas kāpnēm, dziļāk ēkā atklājas saārdīta sporta zāle un baseins. Apjomīgajā sporta zālē pa logiem iespīd mēnesgaisma, veidojot lielus gaismas laukumus uz pretējās sienas un grīdas, kuru klāj melnzeme. Savukārt pretējā siena ir greznota ar zaldātu siluetiem. Lai nokļūtu baseinā, kura sienas ir nojauktas, mums jānokāpj zemāk. Tur pārsteidz šķērslis – apmēram metru gara darvas josla – divi no mums to nepārvar, proti, meitenes un viena puiši zābaki cieš. Pārāk nepārdzīvojot notikušo ejam izpētīt baseinu. Arī baseina grīda ir izārdīta, to klāj melnzeme, no kuras kārtīgās rindās ārā lien baltu ķieģeļu balsti. To baltā krāsa un kārtīgais izvietojums rindās un kolonnās it kā ņirgājas par saārdīto baseinu. Uz grīdas zemes vietām mētājas avīžu lapas, meitene vienu paceļ un paņem sev līdz.
Bijusī skola, kas atrodas blakus sporta namam, redzamas demolēšanas pēdas: lielākajā daļā stāvu grīdas ir daļēji uzlauztas, margu pie trepēm nav, šur tur mētājās durvis un ķieģeļi. Kaut arī viss ciemats atstāj spēcīgu un drūmu noskaņu, šī ir pirmā vieta, kur uzmācas bailes. Liekas, ka no katra stūra uzglūn kaut kas draudīgs. Vienlaikus pavīd domas: kā šeit bija, kad te vēl dzīvoja cilvēki, kāpēc viņi pamata Irbeni un kur viņi ir šobrīd. Nomācu bailes un dodamies tālāk, lai redzētu, cik burvīga aina paveras pa skolas ceturtā stāva logu uz ēkām, kas agrāk bijušas paredzētas rūpnieciskām vajadzībām. Tas rajons cietis vislielāko demolēšanu, tāpēc liekas, ka šeit bijis karš un skats ir graujoši skaists. Dušas telpā zili zaļās flīzes ir apsirmojušas un izskatās, ka sienā būtu iestrādāti smalki dimanti, kas laistās lukturu staru mestajā gaismā.
Ārā nakts ir palikusi aukstāka. Rūpniecisko ēku pašā galā - aiz staltā ūdenstorņa, lielajām garāžām, katlumājas, blakus elektrostacijai un mežam - ir veikts izrakums, kas atgādina bumbas veidotu krāteri. Izrakuma apakša redzam resna, melna caurule. Elektrostacija blakām vienmērīgi rūc, tā ir ēka, kura šai ciemā ir nepieejama, tāpat kā bijusi Irbītes domes ēka, proti, metāla durvis rotā liela atslēga. Tas liekas tik neierasti starp pārējām ēkām, kuras ir visiem atvērtas un nevienam nevajadzīgas. Vienā pusē gar rūpnieciskajām ēkām rūpīgās kaudzēs sakrauti baltie ķieģeļi, no kādiem būvētas visas ciema ēkas. Minam, vai sargi ir atraduši veidu, kā piepelnīties.
Pēdējā ēkā, ko apmeklējam atrodas ciemata centrā, blakus ar dēļiem aiznaglotajai Domes ēkai. Tās augšējie divi stāvi ir pilnība noārdīt, atstāts vien centrālais metāla balsts, kas spītīgi un vientulīgi izslējies pret debesīm. Tā arī nesaprotam, kādas funkcijas pildījusi šī, ēka, kuras apakšējos, nenoārdītajos stāvos visā garumā ir garš koridors, gar kuru izvietotas nelielas telpas, viens no minējumiem – viesnīca.
Noguruši un apmierināti atgriežamies pie mašīnas. Pulkstenis ir jau četri no rīta. Ieraugot māju, pie kuras stāv mašīna, mani pārņem skumjas, ka nu šīs ēkas tiks atkal pamestas. Atkal, braucot prom, netiek iedegti auto lukturi, atkal tiek uzlikts datorspēles Fallout mūzikas disks noskaņai. Mēs dodamies prom, lai citreiz atgrieztos.
***
Pilnmēness izlien cauri mākoņiem, apspīdot pamesto PSRS laika ciematu Irbeni. Cauri vārtiem, kur agrāk atradās muitas postenis iebrauc sarkanā Honda. Tai nav iedegti lukturi, lai nepievērstu sarga, kas atradās kaut kur tālāk pa šo pašu ceļu, uzmanību. Mašīna iegriežas pie pirmās daudzstāvu mājas kāpņu telpas, kuras melnie un tukšie logi uz gaišā fona mēnesgaismā izskatās, kā daži, bet sistemātiski izrauti zobi veselā mutē, viešot atmosfēru nemājīgu un drūmu.
Kad četri jaunieši izkāpj no auto drēgnajā februāra naktī, viņi dodas izbaudīt šo nemājīgo atmosfēru, kas raksturīga pamestajam ciemam. Jau piecpadsmit gadus šīs ēkas ir stāvējušas tukšas, it kā kāds speciāli būtu uzcēlis namus, lai tos atstātu dzīvošanai neparedzētus. Iebraucot Irbenē, pirmkārt pamana daudzstāvu mājas, kas izvietotas trijās rindās pa divām ēkām rindā, tātad veidojot sešu piecstāvu māju ansambli. Visās mājās logi ir melni, daļa no tiem izdauzīti. Jaunieši ieiet vienā no daudzstāvu namu kāpņu telpā un, kabatas bateriju stariem apspīdot telpu, sāk kāpt augšup pa kāpnēm līdz pašai augšai, kur nonāk līdz lūkai. Cauri lūkai un uz jumta, kur var baudīt visu mazā, pamestā ciema panorāmu. Vienā pusē paveras atlikušās piecstāvu ēkas, otrā pusē – ēkas, ko varētu nosaukt par ciemata centru veidojošu kompleksu, kas sastāv no bērnudārza, skolas, sporta nama, domes, iespējamais agrākais veikals un ēdnīca. Tālāk, aiz centra daļas, atrodas ēkas, kas agrāk pildījušas garāžu, katlumājas, ūdenstorņa u.c. rūpnieciskas funkcijas. Trīs puiši un viena meitene kādu laiku izbauda atmosfēru un skatu, kas pavērās viņu priekšā, lēnām virzoties no viena jumta gala uz otru, kur pa lūku nokāpj citā kāpņu telpā. Šeit kāpnēm trūkst margas, kas, kā atklājas, tikušas rūpīgi nozāģētas. Ieejot vienā no dzīvokļiem, atklājas šauras, padomju arhitektūrai raksturīgas dzīvokļa telpas, pa logiem spīd spokaina, sudrabaina mēnesgaisma. Izejam no dzīvokļa un pa kāpnēm dodamies laukā.
Ārā pie bērnudārza šķībais spēļu namiņš met tik pat šķobīgu ēnu baltajā sniegā, kas zem kājām skaļi gurkst, sasaucoties ar jauniešu balsīm. Tālāk ceļš ved uz ēku, kas agrāk bijusi sporta nams. Uzkāpjot pa centrālās ieejas kāpnēm, dziļāk ēkā atklājas saārdīta sporta zāle un baseins. Apjomīgajā sporta zālē pa logiem iespīd mēnesgaisma, veidojot lielus gaismas laukumus uz pretējās sienas un grīdas, kuru klāj melnzeme. Savukārt pretējā siena ir greznota ar zaldātu siluetiem. Lai nokļūtu baseinā, kura sienas ir nojauktas, mums jānokāpj zemāk. Tur pārsteidz šķērslis – apmēram metru gara darvas josla – divi no mums to nepārvar, proti, meitenes un viena puiši zābaki cieš. Pārāk nepārdzīvojot notikušo ejam izpētīt baseinu. Arī baseina grīda ir izārdīta, to klāj melnzeme, no kuras kārtīgās rindās ārā lien baltu ķieģeļu balsti. To baltā krāsa un kārtīgais izvietojums rindās un kolonnās it kā ņirgājas par saārdīto baseinu. Uz grīdas zemes vietām mētājas avīžu lapas, meitene vienu paceļ un paņem sev līdz.
Bijusī skola, kas atrodas blakus sporta namam, redzamas demolēšanas pēdas: lielākajā daļā stāvu grīdas ir daļēji uzlauztas, margu pie trepēm nav, šur tur mētājās durvis un ķieģeļi. Kaut arī viss ciemats atstāj spēcīgu un drūmu noskaņu, šī ir pirmā vieta, kur uzmācas bailes. Liekas, ka no katra stūra uzglūn kaut kas draudīgs. Vienlaikus pavīd domas: kā šeit bija, kad te vēl dzīvoja cilvēki, kāpēc viņi pamata Irbeni un kur viņi ir šobrīd. Nomācu bailes un dodamies tālāk, lai redzētu, cik burvīga aina paveras pa skolas ceturtā stāva logu uz ēkām, kas agrāk bijušas paredzētas rūpnieciskām vajadzībām. Tas rajons cietis vislielāko demolēšanu, tāpēc liekas, ka šeit bijis karš un skats ir graujoši skaists. Dušas telpā zili zaļās flīzes ir apsirmojušas un izskatās, ka sienā būtu iestrādāti smalki dimanti, kas laistās lukturu staru mestajā gaismā.
Ārā nakts ir palikusi aukstāka. Rūpniecisko ēku pašā galā - aiz staltā ūdenstorņa, lielajām garāžām, katlumājas, blakus elektrostacijai un mežam - ir veikts izrakums, kas atgādina bumbas veidotu krāteri. Izrakuma apakša redzam resna, melna caurule. Elektrostacija blakām vienmērīgi rūc, tā ir ēka, kura šai ciemā ir nepieejama, tāpat kā bijusi Irbītes domes ēka, proti, metāla durvis rotā liela atslēga. Tas liekas tik neierasti starp pārējām ēkām, kuras ir visiem atvērtas un nevienam nevajadzīgas. Vienā pusē gar rūpnieciskajām ēkām rūpīgās kaudzēs sakrauti baltie ķieģeļi, no kādiem būvētas visas ciema ēkas. Minam, vai sargi ir atraduši veidu, kā piepelnīties.
Pēdējā ēkā, ko apmeklējam atrodas ciemata centrā, blakus ar dēļiem aiznaglotajai Domes ēkai. Tās augšējie divi stāvi ir pilnība noārdīt, atstāts vien centrālais metāla balsts, kas spītīgi un vientulīgi izslējies pret debesīm. Tā arī nesaprotam, kādas funkcijas pildījusi šī, ēka, kuras apakšējos, nenoārdītajos stāvos visā garumā ir garš koridors, gar kuru izvietotas nelielas telpas, viens no minējumiem – viesnīca.
Noguruši un apmierināti atgriežamies pie mašīnas. Pulkstenis ir jau četri no rīta. Ieraugot māju, pie kuras stāv mašīna, mani pārņem skumjas, ka nu šīs ēkas tiks atkal pamestas. Atkal, braucot prom, netiek iedegti auto lukturi, atkal tiek uzlikts datorspēles Fallout mūzikas disks noskaņai. Mēs dodamies prom, lai citreiz atgrieztos.