Man reti gribas rakstīt par filmām, bet par šīm divām, ko noskatījos, nez kāpēc gribas. Uzmanību, laikam būs spoileri.

Vispirms par jaunāko: "Amour".
Kannās godalgotā Mihaila Hanekes filma, smags gabals - es noskatījos divos piegājienos. Par mīlestību līdz mūža galam. Un par to, ka ir iespējama nogalināšana aiz cieņas un mīlestības. Es galveno varoni pilnībā attaisnoju, pat ne attaisnoju, bet vispār nesaucu pie tiesas. Vēl mani šajā gabalā fascinē tas, ka šī ir liela filma, bet nofilmēta vienā dzīvoklī ar mazu saujiņu aktieru. Cienu šādu piegājienu.
Un mūzika filmā pats minimums, diegētiska, tikai klavieres (galvenā varone bija klavierskolotāja). Un ja tā padomā, tad tas mūzikas mazums ir arī tieši tāds kā vajag. Ja tā skanētu par daudz, tad novērstu uzmanību no galvenā.

Un otra iz 1962 gada: "Jules et Jim".
Beidzot noskatījos pilnībā no sākuma līdz galam (iepriekš biju sācis, bet pametis). No vienas puses filma ir par draudzību, ka tā visam spēj tikt pāri. No otras, interesantākās, puses – par sievieti. Katarīnai ir tāda dzirksts, pat ne ārējais izskats, bet tieši iznešanās, skatiens, veids, kā viņa pagriež galvu – kura sagroza prātus visiem večiem. Diemžēl šī dzirksts prasa nepārtrauktu uzmanības/excitement devu. Tikko kā vīrietis domā, ka ir viņu ieguvis un atslābinās, tā viņai paliek garlaicīgi un viņa ir prom. Es viņu nenosodu, kaut gan pats no šī tipa esmu kārtīgi norāvies (kopš izlasīju Sema Harisa "Free Will" es vispār maz ko nosodu), bet nedod dies tādā iemīlēties.
Mūzika - mikslis, tāds pats kā dažādās filmēšanas tehnikas. No Holivudiskām stīgām līdz šansonam. Bet netraucē, ļoti labi strādā kopā.