Sieviešu nopūtas un ķiķināšana, uz skatuves parādoties Keišam, ir apmēram tas pats, kas klapēšana līdzi ziņģei Dailes teātrī. Tik jau paredzami un ne-kritiski. Zariņa, Daudziņš, Āboliņš - brīnišķīgi, bet Krēsli man šķiet švaks teātris, pat švaka komēdija. Kāpēc garais stāsts par grāfu un blaktīm pirmajā cēlienā, kas nekādi nebija saistīts ar pārējo? Kāpēc nežēlīgi garā tēva Fjodora vēstule / monologs otrajā? Un staigāšana ciešajā barā, maziem solīšiem – cilvēki ir aitu bars? Kāda smalka ironija...

JRT, protams, ir malači, ka uzaudzinājuši tik uzticīgu skatītaju, kas liksies kopā ar teātri meistara Bezenčuka zārkā (vai tad "Nimfai" ir zārks?), nevienam citam teātrim nav tik uzticīga skatītāja, nav mācējuši. Man blakus sēdējā kāda dāma, kura, kad smējās, pie viena tā iesāņus skatījās uz mani - sak', redz kāds mums labs teātris, mums jāsmejas kopā. Bet man ir sajūta, ka tas sāk nedaudz atspēlēties. Varbūt labi, ka būs tas Tabakas fabrikas periods. Ja būs.

P.S. Rīt tieši iešu uz Daili.