Pirmizrāde notika.
Pēc pirmā cēliena projām aizgāja cilvēki astoņi, kas ir daudz mazāk, nekā bija gaidīts.

Izrāde ir specifiska. Manuprāt beigās ļoti labi saslēdzās kopā skatuve, gaismas, kostīmi, mūzika. Vienā stilā. Bet lai viņa patiktu, vajag pieslēgties garlaicībai, jo par to ir luga. Par garlaicību, tukšu muldēšanu, nespēšanu pieņemt lēmumu un varas cilvēku atbildību. No S. puses tā bija avantūra un risks šo lugu izvēlēties, bet priekš šī materiāla, un priekš neesošā aktieru ansambļa (viņiem tur ir kārtīga ģedovščina), darbs ir izdevies labs. Tas noteikti nav starp Latvijas labākajiem teātra gabaliem, bet priekš šī teātra baigi nozīmīgs, jo pārējais viņiem pa lielam ir kapustņiks. Puse aktieru baigi priecīgie, ka bija iespēja to taisīt un šādi strādāt, puse vaibstās.
Ā, un šajā teātrī banketā servē tikai un vienīgi šņabi.
Noslēgumā elektropops no izrādes:
https://soundcloud.com/edgars-makens/lazurnije-svodi