Ir viena īpatnēja lieta saistībā ar mūzikas tehnoloģijām. Šobrīd tiek veidotas fantastiski augstas kvalitātes simfoniskā orķestra instrumentu sampļu bibliotēkas. Skaņas un ekspresijas kvalitāte (piezīmēšu, ja ar to māk kā nākas apieties) ir fenomenāli augsta – domāju, ka 99% klausītāju nevarētu pateikt vai spēlē īsts orķestris (pat stīgas!) vai čalis treniņbiksēs pie datora. Es nevarētu.

Šeit rodas jautājums:
kāpēc ieguldīt tādus resursus eksistējošu instrumentu atdarināšanā (konservēšanā? nezinu, kā lai labāk pasaka), ja ir tik bagātīgs elektronisko/digitālo instrumentu klāsts, kuri principā var pildīt tās pašas muzikālās funkcijas? Kaut kāds tembrālais konservatīvisms? Vai vienkārši pagaidām vēl orķestra skaņa asociējas ar kaut ko, kas ir up-scale?