Vakar bija interesants smadzeņu notikums.
Akadēmijā jāraksta paprāvs darbs par Aristoteli. Piegāju tam nopietni, izdevās uzrakstīt, šķiet, labu darbu, taču, kad gribēju sagatavot drukāšanai, izrādījās, ka apmēram sešu, septiņu stundu darbu Words, kaut kāda iemesla dēļ, nav saglabājis, kaut gan tiku seivojis. Sākumā bija nespēja noticēt, vai tiešām neizglābs ne autoseivs, ne TimeMachine, taču veltas cerības. Jāraksta pa jaunu.
Kopš vairāk vai mazāk regulāri meditēju, un kopš brīvās gribas ilūzijas apzināšanās, es faktiski vispār nebiju dusmojies, bet šajā brīdi dusmas uz sevi un datoru nāca kā nenormāls, tumšs vilnis. Pie tam, ir duāla sajūta: es piečekoju un novērtēju, ka šobrīd ir šāds apziņas objekts – dusmas, bet tas vispār nemazina to spēku. Maucu ar kulaku pa galdu un tad bezmērķīgi staigāju pa dzīvokli, lamādamies.
Pēc kaut kādām minūtēm saņēmos, pāris stundās izdarīju darbu vēlreiz.

Bet interesantākais sākās ejot gulēt un turpinājās šorīt no rīta: smadzenes pēkšņi cēla ārā no atmiņas dažādas situācijas, kur es biju rīkojies stulbi, vai piedzīvojis kaut kādu pazemojumu. Paši par sevi notikumi nesaistīti, kopējais bija tieši kauns vai pazemojuma sajūta.

Radās hipotēze par kritisko masu smadzeņu darbībā. Ka, ja tu piedzīvo negatīvu pieredzi, tad smadzenes, ar pieaugošu progresiju, pēc inereces turpina vilkt ārā no atmiņas citas negatīvas pieredzes (un tā līdz depresijai). Un otrādi.