Sapņu pieraksti (zinu, ka lasīt citu cilvēku sapņus ir garlaicīgi). Sapņots šorīt
Man jāpiedalās Oskara pasniegšanas ceremonijā. Ceremonija sākas tūlīt, es jau kavēju, ļoti stipri kavēju. Es zinu, ka man tur ir jābūt, esmu nominēt kaut kam par kaut ko, bet ir skaidrs, ka es nedabūšu balvu, un arī tas ir skaidrs, ka man tur neviens nepievērsīs īpašu uzmanību. Mana dalība ir tikai formalitāte. Un tomēr man tur ir jābūt obligāti. Tūlīt jābūt.
Man mugurā rūtains flaneļa krekls un noļukušas sporta bikses, kājās gumijas zābaki. Es nesu spaini. Man nav laika pārģērbties, un pat, ja būtu, man nav tādu tērpu, kas būtu piemēroti tik svinīgam gadījuma. Es redzu iztēlē dīvas fantastiskos tērpos, pozējot uz sarkanā paklāja, un, bļin, man nav vispār nekā, ko uzvilkt uz to sasodīto ceremoniju, un tad es saprotu, ka nav citas izejas - ir jāiet tādai, kāda esmu. Un es dodos turp, kaut kur, pat nezinu, kur un kā, bet apzinos, ka slāšu pa sarkano paklāju gumijniekos un flaneļa kreklā, un ar bleķa spaini rokās. Tāda man Oskara ceremonija.