Ciba, tu mani dzirdi? Šis ir mans pirmais mēģinākums kaut ko iecibot no Japānas. Caur telefonu. svarīgākais - šeit ir patīkams karstumiņš. Šodien aizbraucu uz trīs vilciena pieturu attālumā esošo okeānu. Stundiņu pastaigājos, paskatījos uz sērferiem, pavēroju, kā puišeļi ķersta krabi, apēdu līdzi paņemto lanču, un paspēju saulē apsvilināt visas apģērba neapsegtās ķermeņa daļas.
Japānā man uzreiz piemetās briesmīgs kaze. Kas ir kaze, es zinu, jo man Japānā vienmēr ir kaze un es eju uz aptieku meklēt kādu pretkaze līdzekli (šodien aptiekā nodejoju mazu deju, kuras mesidžs bija - lūdzu, lūdzu dodiet man kādus tūsku mazinošus deguna pilienus). Tie viņu ledainie gaisa kondicionētāji taču var nosaldēt cilvēku beigtu! Šņaukājos jau trešo dienu, deguns kā rācenis, galva pilna sāpēm un puņķiem. Gulēt nevaru, jo karsti un iesnas.
Dzīvoju pie kāda pensionēta kunga. Man ir plaša istaba ar tatami. Ļoti labi ēdu. Daudz zivis un dārzeņi. Ēdu daudz un negausīgi, jo man viss garšo.
Darbu taisu simts gadus vecā papīra noliktavā - tāds historical building. Ceru tuvāko dienu laikā visu pabeigt un mazliet paceļot tepat tuvumā.
Tagad pirms naktsmiera iziešu pasēdēt uz balkoniņa un paklausīties cikādes. Rīt atkal būs gara diena papīrnoliktavas simtgadīgajos putekļos. Vakarā jūtos kā apēdusi spaini rūgtu zirnekļtīklu un gružu, jo visu dienu kāpelēju pa putekļainām sienām. Bet ir baigi forši.