Pamācoša Pasaka par āzīti un Providenci
Reiz dzīvoja āzis. Tāds diezgan gudrs āzis un mundrs savā garā. Tad nu kādu dienu āzītis gāja pa pļavu un domāja. Sausa zāle bija pļaviņā un puķes gaužām nokaltušas, bet āzim drusku tā kā vēders rūca. Domāja, domāja āzītis un izdomāja – atmetis galvu uz augšu un ar ragiem pabikstījis mākoņa maliņu, viņš pacilājoši ierunājās: „Ak mīļā, Providence! Dari, lūdzu, tā, ka es tieku zaļā, leknā zālē, pilnā ar krāšņiem ziediem un tieku bez maksas paēdināts un labi būtu, ja arī kāds mani samīļotu cieši, cieši. Lūdzu, lūdzu, mīļā!”
Providence pavēra debesi un palūkojās uz āzi. Providencei bija īgna oma un selektīvā dzirde. Un teica Providence: „Tā tam būs būt!”
Pēc pāris nedēļām āzis saņēma pavēsti uz tiesu. Tiesas sēde notika zaļajā zālē. Un zāle bija bagātīgi izrotāta kokgrebumiem un galdi zeltītām maliņām. Un sēdēja tiesnešu krēslos bargi kungi tērpušies krāšņās sarkanās mantijās- gluži kā labi noaugušas rozes un sēdēja apsūdzētāju beņķos pāris nobriedušas atraitnītes, no kurām āzis bija naudu aizņēmies un laikā neatdevis. Bargi skanēja galvenās tiesneša spriedums āža galvā. Un tā uz trīs gadiem āzītis tika nolemts bezmaksas ēdināšanai un auni nekad nepalaidīs garām izdevību viņu samīļot…cieši…cieši.

(c) vineta