Kāds absolūti laimīgs rīts.
Tas bija aizpagājušajā otrdienā, šķiet, kad es pamodos nejēdzīgi agri - 8:00 pēc vietējā laika (Latvijā tas ir 6:00).
Iegāju dušā, izžāvēju matus, saģērbos un devos ielās.
Pusotru dienu ilgušais lietus beidzot bija mitējies.








Pirmais - dodos savā mīļajā Metekhi, ar Tamāru parunāties - es vienmēr tur eju runāties ar viņu, es neesmu aizmirsusi, kā viņa mums Akhalcihē klāt stāvēja.
Beidzot man neviens nemīņājas aiz muguras ("Nu, vai mēs drīz jau iesim?!") un/vai neuzmana - cik pareizi/nepareizi es lūdzos. Šis rīts beidzot ir mans.
Tad es dodos tālāk pa Leselidzes Kuča. Pretī un blakus iet cilvēki, taurē mašīnas - pilsēta dzīvo. Pienāk divas meitenes, kaut ko jautā, laikam kā kaut kur nokļūt. "Ar vici" - saku. Protams, ka es nezinu, es jau nesaprotu, ko man prasa.:)
Esmu tikusi līdz kioskam, kur tirgo hačapuri. "Gamardžoba! Ori!" "Ori lari!" "Didi madloba!" Tik elementāras lietas es tomēr jau varu sarunāt:)
Atpakaļceļā nopērku Junioram lielo pudeli "Švidi api" (7up), bet viesnīcā smaidīgajai ricepšen meitenei (nezinu, vai viņa atceras mani, es viņu gan - vēl no abām iepriekšējām reizēm) palūdzu 2 turku kafijas uz numuriņu.
Ieslēdzu TV. Atkal rāda reklāmu, kurai fonā skan "Bubamara".
- Celies, biči*, es brokastis atnesu!

*tas nav lamuvārds, bet "puisis" gruzīnu valodā.;)