Tādu ūnikumu kā mani vēl pameklēt vajag. Šitā vēl ārā notiks atomkarš, bet es no rīta izvilkšos un: "A? Koa? A gdje vsje?";)
Sestdien, tikusi galā ar pohu dieviem: Aikāgaršoūdentiņš un Akmananabagagalva, iekārtojos spilvenos un segās ar Iskandera grāmatu, atslēdzos no pasaules - atraidīju visus (nu labi, tikai 2) dzertiņu piedāvājumus un paliku mājās. Nē, nu dzirdēju jau ka vējš trakot pūš, bet tā kā logi ir uz austrumu pusi, tad pat tikai priecājos - veļa uz balkona labi žuva, tikai elektrība pārs reizes noraustījās. Svētdien visu turpināju iesāktaja garā, kamēr piezvanīja ex-vīrs. Klausījos, ko viņš klausulē murmulē ("Pie mums elektrības nav... plūdi... Krasta iela esot slēgta... transports nekursē..."), un domāju: "Tik tālu nu esam - dopilsja!" Paģērēju, ka sīkajam Obligāti jāatgriežas Rīgā - skola un tā.
Vēlāk ieslēdzu TV. Parasti jau es tai skrienošai vārdu virknei nemaz uzmanību nepievēršu, bet tobrīd tā sāka traucēt skatīties raidījumu par Š.Stounu. "60% iedzīvotāju traucēta elektroapgāde... Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis..." Uh, domāju, atkal kādiem nav paveicies, diezi kurā valstī ta šoreiz tās šausmas?;)))