Entry tags:

gruzija2008

4. diena. Batumi, Kobuleti.

Rīts ir samācies. Gluži kā Tēvoči, kuri gan ierodas labrītu novēlēt, bet ir klusi un sanīkuši – šķiet, ka alus, kuru viņi uzdzēra vīnam un ar kuru pa visām varēm mēģināja sacienāt arī mani, nav gājis labumā.;)
Pēc brokastīm abi ar Mama Roman („mama” gruzīnu valodā ir „tētis”) dodamies apciemot viņa radinieci Nanu. Romāns gan viņu sauc par māsu, bet cik sapratu – tā ir viņa mirušā brāļa sieva. Nanai ir aptuveni 70 gadu, bet tik skaistu sievieti es laikam gan nekad neesmu redzējusi (man ir ļoti žēl, ka viņu nenofotografēju, bet nu nākošreiz obligāti!). Viņa ir cēla un vienlaikus vienkārša, runā lieliskā krievu valodā un stāsta, ka senāk ik gadus braukusi uz Jūrmalu atpūsties. Pēc brīža pārrodas arī viņas dēls Aļiks ar sievu Svetu. Pirms dažiem gadiem, pēc tēva nāves viņi ir pametuši lieliski sakārtotu dzīvi Maskavā (pašiem sava firma, dzīvoklis) un atbraukuši dzīvot uz Batumi, jo Māte tā gribēja. Skatos uz viņiem dziļā apbrīnā, sevišķi uz Svetu, kura man šķiet gluži kā mūsdienu dekabrista sieva. Pļāpājam par šo un to (piemēram, lauvu seksuālo dzīvi;)), padzeram Nanas pašas audzēto, vākto tēju un tad jau mums ar Mama Roman jādodas Darīšanās.
Šajā dienā sajūta „esmu afēriste un Leitnanta Šmita Bērns” sasniedz savu augstāko punktu. Lieta tāda, ka kādas pa pusei nenopietnas, bet visai apņēmīgas kompānijas uzdevumā man ir jāpapēta, par kādām cenām un kāda zeme tiek tirgota šajā reģionā. Tā nu līdz pēcpusdienai nopietni onkuļi uzvalkos un portfelīšiem padusēs sēdina mūs abus ar Mama Roman savos autiņos (kas itin nemaz nav kaut kādi veci žigulīši) un vizina apkārt, zemes gabalus rādīdami. Es godīgi visu pierakstu blociņā, fotografēju un uzdodu visādus stulbus, kā pašai šķiet, jautājumus. Pie kam visu laiku baidos, ka mani tūliņ atmaskos, nolamās par afēristi un sados pa ausīm kā Ostapam Benderam pie Vasjukiem...;) Bet vispār, ja nu Jūs arī interesē informācija par zemes gabaliem Batumi apkaimē un Kobuleti, varat droši man rakstīt uz e-pastu – atsūtīšu gan cenas, gan bildes;)
 

Vienkārši ainavas: Batumi, Cihisdzire...

 

Simtiem gadus veci eikalipti

 
Viss beidzas laimīgi, mani neiekausta, Kobuleti vēl pieved pie Džamala viesnīcas, kur pagājšgad ar Asteoru mitinājāmies, lai varu ieskriet sasveicināties. Mammiķis joprojām dzīvs-vesels (par ko man liels prieks), to pašu sarkano beisboleni galvā iztek no virtuves, sakās mani atminamies, sabučo uz atkalredzēšanos, iebāž mazo balzāmiņu skoteles kabatā un grib dzirdīt ar kafiju. Diemžēl tam laika neatliek...

Kobuleti.

Paveramies uz vienu pusi: jūra

paveramies uz otru pusi: kalni

 

Ar Kobuleti govīm arī viss kārtībā: joprojām kuplā pulkā ganās parkā pilsētas centrā;)

 

Atpakaļceļā vēl izbraucam caur Botānisko dārzu – tas Batumi ir milzīgs.

Tur ir gan bonzai kociņi

Gan glīti noformēts dīķis

ar vardēm uz lapām

un zivēm zem lapām

Gan košumkrūmi

gan ainavas no kraujas augšas uz jūru

Visu pusdienošanas laiku Mama Roman ir samācies kā negaisa mākonis – sirdīgs kā pats Perūns, neko pielikt, neko atņemt: viņš ir uzzinājis, ka es aizbraucu jau šovakar. Es rādu pazemīgu seju un piekrītu visam: jā, bezgode, jā, neesmu pelnījusi, jā, nopērt mani vajadzētu... Nomierinās viņš tikai tad, kad pēc trešā tosta vienojamies: uzskatīsim, ka es nemaz nebiju ieradusies šeit, ka mēs ar viņu esam tikai ar fotogrāfijām samijušies, lai zinātu, kā otrs izskatās. Tad sākas manas somas krāmēšana. Romāns ir gatavs vai visu māju iedot līdzi – vīnu, tkemali mērci (ko Cicino speciāli man šodien ir sagatavojusi), plūmju sīrupu... Kad atnāk Aļiks, Mama Roman aiztriec šo pēc Nanas tējas. (Kad Juniors Rīgā ierauga to tēju, viņš bezmaz nokrīt gar zemi no smiekliem: „Māte, un ar šito tu gāji cauri muitai?!” Tēja ir sabērta maisiņā un glīti notīta ar foliju, nu jūs jau saprotat, pēc kā tas izskatās ;D) Ir tāda sajūta, ka es gatavojos aizbraukt no saviem vecākiem...
Pēc tam mēs trijatā dodamies pirkt man vilciena biļeti. Es nemitīgi tieku uzmanīta – lai pareizu biļeti paprasītu, lai pareizi naudu saskaitītu...;) Atpakaļbraucot nosūrojos, ka šoreiz tā arī neesmu nokļuvusi pie Batumi parka lauvām. „Lauvas gribi?” tūliņ jautā Aļiks. „Būs tev tūdaļ lauvas!” Viņš met mašīnu uz riņķi, pabrauc zem kāda tiltiņa, cauri milzīgai peļķei un piestāj pašā krastmalā pie glīta bungalo. „Re kur viens lauva!” rāda sarkanacainu ģipša lauvu, kas guļ pie celtnes. „Un re, kur – otrs!” rāda uz bārdainu, flegmatisku jaunekli, kas vientuļi sēž iekš bungalo. „Zini, kāds viņam uzvārds? Lomadze!” („lomi” gruzīnu valodā nozīmē – lauva) 
 Tāds nu ir tas viens lauva

 

Un te mēs ar Mama Roman pie tā sarkanacainā lauvas;)

 
Tad mēs atgriežamies atpakaļ, sēžam pamazām satumstošajā dārzā, dzeram vīnu, pļāpājam par viskautko un gaidām uz vilcienu braucamo laiku. Kad es pāris teikumos pastāstu, kā mēs ar Esinju braucām uz Vardziju, Mama Roman atkal pārvēršas par draudīgu Pērkona dievu, bet Aļiks tikai ķiķina un stāsta anekdoti par armēņu vīrišķi (nu protams, ka armēņu, neba gruzīnu tak;)) un blondu latviešu jaunuvi. Tad viņi stāsta par to, kādas ir ziemas Batumi. Un kādu garšīgu kečupu Nana un Cicino pagājušajā rudenī bija pagatavojušas, un kā viņi to kečupu viens otram čiepuši. Un man pretī sēž vairs ne divi iesirmi Tēvoči, bet gluži vai 12gadīgi puišeļi.
Un tad jau ir laiks doties uz vilcienu. Sabučojos ar Cicino, un mēs braucam. Kamēr Aļiks ierūmē koferi, Romāns ir sagrābis manu kupejas biedru un kaut ko ļoti izteiksmīgi viņam stāsta (nabaga puisis tūliņ pēc vilciena atiešanas dodas gulēt, galvu apsedzis, un vienīgais vārds, ko viņš man pasaka, ir „labrīt”;)). Sabučojamies „atā, atā, līdz nākošai reizei, bet tad vismaz uz pāris nedēļām!” Tad viņi abi stāv uz perona pretī manam logam, smēķē un māj ar rokām, es māju pretī, smaidu, bet asaras līst kā lietus – tik ļoti man negribas nekur braukt...
 
Neapmaksāta (aber no visas sirds!) reklāma: Romāna phoNr. ir: +995 99533980 – pilnīgi droši var zvanīt, pieteikties, ka numuru iedevusi Vita, un sarunāt apmesties pie viņa (35 eiro būs iekļauta gan dzīvošana, gan ēšana, pie kam oioioi, kāda ēšana!), tikai lūgums: piezvanīt un pabrīdināt dienas 10 iepriekš!:)

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />