3.diena Uz Batumi (beidzot!;))

Kad no rīta pieceļos, Tēvocis Vano jau ir devies uz darbu. Megi brokastu laikā vēl pārjautā: vai es pavisam nopietni esmu pārliecināta, ka man jādodas uz Batumi, nevis ekskursijā uz kalniem un pikniku Tēvoča Anzora dārzā. Apliecinu, ka šoreiz mani plāni ir negrozāmi. Tad viņa sāk satraukties par to, vai es spēšu viena aizbraukt līdz Batumi, un vai tur viss noritēs gludi. „Ja nu kas, zvani man, es aizbraukšu tev pakaļ!” Nu mīļi – pa reizei nav ne vainas, ja tevi uztver kā vāju, nevarīgu radījumu;) Es apsolu visu;) Drīz vien atbrauc Tēvocis Kotē un ved mūs uz autoostu. Tur izrādās, ka Batumi mikruškas cauri Zestafoni nemaz neiet. Es jau sāku bažīties, ka Megi tūliņ teiks, ka tas ir liktenis un vedīs atpakaļ uz savām mājām, taču ne, viņi ar Tēvoci Kotē īsu brīdi apspriežas, un mašīna dodas Kutaisi virzienā. Pa ceļam man tiek parādīta vīna rūpnīca, kurā strādā Tēvocis Vano, vistu ferma („Viņiem ir labas vistas – ŠITĀDAS!”) un Tēvoča Kotē māja. Kutaisi autoostā Megi mani iekārto mikriņā, nodrūksta šoferi, neuzticīgi nopēta pārējos pasažierus, vēlreiz piekodina zvanīt, ja nu kas, sabučo mani „līdz piektdienai” un dodas atpakaļ uz Zestafoni (no darba viņai ir zvanījuši jau vismaz 50 reizes). Mikriņš ir pilns ar džentlmeņiem, kas vien nedaudz vecāki par manu Junioru: viņi pietur manu čemodānu, lai tas neapgāztos asākos pagriezienos, atskaņo uz mobilajiem telefoniem krievu popmūziku un „joku gabalus” krievu valodā un uzmana, lai no loga mani pārāk neappūstu vējš;)
Kobuleti pīpēšanas pieturā, kā jau runāts, zvanu Romānam, pie kura man sarunāta dzīvesvieta, lai pabrīdinātu, ka esmu jau gandrīz klāt. Viņš izstāsta, kur jāizkāpj (tur mani gaidīšot melna volga), tad liek telefonu iedot šoferim un nokomandē arī to;) Tā nu tas ir – gruzīni ļoti uzmana savus ārzemiju viesus, lai tie sava iedzimtā stulbumam vai vieglprātības dēļ nesastrādātu kādas muļķības un nenoklīstu neceļos;)
Izbraucot no tuneļa, ceļmalā patiešām stāv melna volga ar trim sirmi-plikpaurainiem Tēvočiem. Kad esmu ar visām iespējamām ērtībām tajā iekārtota, mani pēkšņi pārņem grūti valdāma jautrība: ja nu šī nav pareizā volga un pareizie tēvoči – nebūtu jau nekāds brīnums;) Bet nē, viss ir pareizi. Pēc minūtēm piecām esam klāt, tieku iepazīstināta ar Romāna sievu Cicino, meitām, suni un kaķi. Par abiem pēdējiem jāsaka, ka vienreiz no rokas pabaroti viņi kļūst mani uzticamākie galda biedri visu viesošanās laiku.
Un tad mēs sēžamies pie galda... Vai me, vai me... Visi Megi galdi ar „nekautrējies, ēd!” ir bijusi tikai iesildīšanās šim vakaram. Pieci Tēvoči un Cicino, kas visi uzmana, lai es nepaliktu izsalkusi un izslāpusi: „kāpēc tu neēd gaļu, negaršo? Vai tad šis ir slikts vīns?! Tu taču neesi nekāds cālis, bet „sieviete savā sulā”(;DDD)! Ko Tu man te atbrauci – vārnas skaitīt vai ciemoties?!”
Ai, tas nudien ir jauks vakars! Man patiešām patīk Tēvoči - šie vecie kūrortu donžuāni, viņos jūtams tāds senlaicīgs šarms, „nastojaščij polkovņik”. Ar viņiem var gan nopietni parunāties par dzīvi un politiku (protams!), par pusaudžu dzimumaudzināšanu, par padomju laikiem (viņi gan apšauba manas atmiņas – ko ta šitāds bērns var atcerēties no tik veciem laikiem!), par ticību un citām lietām, bet var arī pajokoties un pakoķetēt. Viņu flirtēšana ir kā radu tēvočiem ar pusaugu brāļameitu: tāda ļoti uzmanīga un smalka – ka bērns vēl neapvainojas un neskrien mammai žēloties. Brīžam man rodas sajūta, ka man patiešām ir 17-18 gadu un šie Tēvoči ir manas vecmammas brālēni, pie kuriem esmu atbraukusi ciemos.
Un atkal jau tiek kalti plāni, kā mani izklaidēt: Tēvoči stāsta, kā mēs brauksim kalnos, viņi kaus jēriņu un ceps šašliku, kā viņi mani agri no rīta ņem līdzi jūrā barabuļku zvejā (sasodīt garšīga tā zivs, ja vien jūs zinātu!), kā mēs rīkosim piknikus Botāniskajā dārzā... Un man nav drosmes viņiem pateikt, ka jau rītvakar es braucu projām uz Tbilisi. Ai, kur nu drosmes, man pašai par to domāt negribas...
Naktī pamostos no vilciena „tū-tū”, izeju dārzā – ir silta dienvidu nakts, apdullinoši smaržo kaut kādi ziedoši augi, labsirdīgais lempis – Kaukāza aitu suns Maksis nosēžas blakus un satraukti šņākā, un man gribas tā sēdēt ilgi un dikti.

Skats uz Batumi no ielas, kur es dzīvoju:)

Laivas debesīs:)

Vienkārši ceļš

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />