Pātaru Ansis ([info]kuminjsh) rakstīja,
@ 2008-02-23 20:04:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Tas patiešām ir īpatnēji...
Mēs žēlojamies par sliktu laiku un mazu algu. Par valdību. Par vīru/sievu. Par priekšnieku un apakšnieku. Par piena cenām un kaimiņu kaķiem.
Bet pažēloties par to, ka jūtamies vientuļi, uzskatām par stulbumu un bezgaumību.
Kad nesen viens paziņa ierakstīja, ka jūtas vientuļš un ilgojas pēc kādas mīļas sirds sev blakus, mana pirmā sajūta bija tāda, it kā es būtu ieraudzījusi viņu pliku pa Brīvības ielu skrejam. Bet patiesībā, PATIESĪBĀ - tā ir visdabīgākā lieta pasaulē. Tikai... mēs nu jau esam pārāk bailīgi, sev-melojoši un nedabiski, lai tajā atzītos.
Es pat domāju, ka žēloties par kaimiņu, kurš trokšņo pēc 23:00, ir daudz lielāka bezgaumība.


Un tagad varat nākt un mani atspārdīt, Jūs - skaistie, gudrie un gaumīgie.:]


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]missalise
2008-02-24 00:10 (saite)
Esmu ievērojusi, ka visnosodošākie par to, ka tu kādreiz izrādi to, ka tev ir vientuļi, ir tie, kuriem nekad nav bijis vientuļi, jo viņi nesaprot, ka pat tad, ja ar veselību, finansēm, darbu viss ir plus mīnus kārtībā, nevar tā pa īstam justies laimīgs, esot vientuļš...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]kuminjsh
2008-02-24 10:41 (saite)
Ak, es pat nezinu, man brīžam šķiet, ka visnosodošākie ir nevis tie, kas nav izjutuši vientulību, bet kuri paši izjūt, taču kaut kāda iemesla dēļ uzskata to par "nestilīgu".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?