Es nezinu, kurš no mums kļūdās.
Juniora tēvs visu laiku raustās, kontrolē viņu (kad nav piedzēries) un iedomājas to ļaunāko. Es uzticos. Manuprāt puika ir gana gudrs un saprātīgs, lai tīšām no kraujas nelēktu. Nē, nu sīkus sūdus jau viņš varētu savārīt - aiz neuzmanības, neapdomības, zīmēšanās kāres vai pārsteidzības. Bet tas jau var gadīties katram. Bet ka nu tīšu prātu... Nē, es tā nedomāju.
Un man kaut kā šķiet, ka tieši uzticēšanās varētu būt viens no punktiem, kas cilvēkiem liek piedomāt - darīt kaut ko vai nedarīt:)

Nu jā, ir gan tāda lieta kā "uzticēšanās kredīts", un tam ir nelāga īpašība - kādā brīdī vienkārši beigties. To gan es kādā citā sakarā iedomāju:)