Mož ielikt man arī savu artavu kopējā bardakā?;>
Es nezinu: varbūt tāpēc, ka esmu pārāk skopa, oder teiksim pieklājīgāk - praktiska, varbūt tādēļ, ka nekad neesmu tā pa īstam "naudā peldējusies", tak mani vienmēr šausmās ir iedzinusi tā naudas izmešana par kādu tusiņu: kāzām, dzimšansdienām, bērēm. Jo būtībā jau sanāk, ka tas viss tiek darīts CITIEM, ne jau vaininiekam (īpaši to var teikt par bērēm;>).

Man pašai kāzas bija visnotaļ pieticīgas un no tām visām izdarībām atminos maz (http://klab.lv/~kuminjsh/78544.html), tāpat nezinu, cik īsti mani/līgavaiņa vecāki ieguldīja naudas (mēs paši tolaik bijām tādi bērni-studentiņi vien), bet būtībā jau tieši viņiem - vecākiem tas bija vajadzīgs, sak, neesam jau šādi-tādi, nebūs te nekādas sūda sarakstīšanās, nē, vaig ar glanci - tā teikt, teļam rīkle pušu un šņabis pārs kastes vismaz;) Nu jā, nodzīvojām mēs kopā 9 gadus, ir man lielisks, gudrs un skaists dēls no šīs laulības, tak no kāzām ar prieku atceros tikai to rolmopšu ēšanu ar pirkstiem no bļodas.;)
Tāpat nekad nav ienācis prātā pajautāt mammai, kā viņai prātā palikušas viņas kāzas ar 100 viesiem. Vai viņai bija prieks no tā lielā bardaka. Kā viņa jutās. Tikai viens gan - nekad neesmu redzējusi, ka viņa apsēstos un ar mīlīgu smaidu šķirstītu albūmu ar kāzu bildēm. Kaut gan savu vecāku laulību varu nosaukt par visnotaļ laimīgu un harmonisku.
Nu es jau arī to savu albūmu izvelku kādam parādīt, kad paķiķināt gribas;)
Ak, jā, vēl man atmiņā: kad viens pazīstams pāris pēc savām lielajām kāzām teica: "Ko mēs, faking, iesāksim ar 5 sienas pulksteņiem?!";)))

Bet, protams: každij viberajet po sebe...;)